Profesionālis, nevis revolucionārs. Intervija ar Gundaru Vētru

Veiksmīgais sezonas sākums manāms viņa garastāvoklī. Priecējot ne tikai uzvaras, bet arī spēles kvalitāte. "Salīdzinot ar pagājušo gadu, jau CSKA sastāva komplektācijā lielāku uzsvaru likām uz aizsardzības nostiprināšanu. Pilnā sastāvā komanda sapulcējusies tikai tagad, bet jūtams, ka esam uz pareizā ceļa. Redz, arī (TTT Rīga treneris Ainārs) Čukste atzina, ka viņa spēlētājām bijis grūti tikt pie brīva metiena," Vētra saka nākamajā rītā pēc Rīgas komandas sagraušanas (89:48). Turklāt vēl CSKA principiālās konkurentes Maskavas apgabala Spartak spēlētājas piedzīvojušas negaidītu zaudējumu Viļņā... Jautāts, kā tas iespējams, Vētra atgādina seno sporta patiesību — ne milzīgs budžets, ne visspilgtāko zvaigžņu sapulcēšana pati par sevi nenodrošina uzvaras. "Basketbolā, un sieviešu komandās īpaši, milzīga nozīme ir spēlētāju selekcijai. Trenerim skaidri jāzina, kuras spēlētājas viņš grib, kā viņas pareizi izmantot. Turklāt, ja viens spēlētājs spēlē par pusotru miljonu, bet otrs — par 250 000, tas nenozīmē, ka pirmais ir sešas reizes labāks. Redz, vīriešu basketbolā Triumph ar visiem miljoniem tikko zaudēja beļģiem... Milzīga nozīme ir informācijai par spēlētājiem. Jo augstāka līmeņa klubs, jo šaurāks ir tam atbilstošo spēlētāju loks un viņi ir kā uz delnas. Bet Latvijas klubiem atbilstošu basketbolistu ir daudz. Ja precīzi zini, ko gribi, izbrauc vasaras līgas un pārzini Adrijas līgu, var nokomplektēt labu komandu." Ar Vētru ir interesanti runāt par norisēm visaugstākā līmeņa basketbolā, tomēr vēršu sarunu uz to, kas notiek Latvijā. "Spēles gan šogad neesmu redzējis, bet spēlētājus zinu, norisēm līdzi sekoju," Vētra runā kā profesionālis. Kaut arī šai gadījumā no emocionālā fona pavisam izvairīties nav iespējams.Atgriezties nevajadzēja Mūsu sarunu zemteksts dažbrīd liek noprast, ka jūties Latvijā nenovērtēts. Vai patiesi ir tāda sajūta vai varbūt mans iespaids ir mānīgs? Kā dzied Larisa Mondrusa: "Svešā zemē stādu rozes..." Savulaik pirmo reizi šo teicienu dzirdēju no Andra Zvana (bijušais VEF spēlētājs un treneris), bet tikai ar gadiem sapratu, ko tas nozīmē. Man tā tas izveidojies gan spēlētāja karjerā, gan tagad trenera darbā. Ne velti CSKA uzaicināja trenēt dāmu komandu, laikam labas atmiņas esmu atstājis. Klubu līmenī interese par mani Latvijā reizēm parādās. Tas nav slikti, bet pārāk galvu nesasprindzinu. Trenera karjeru varu veidot arī citur. Tomēr pēc pirmā gada Krievijā atgriezies Baronā/LMT, kas tobrīd, 2006.gada vasarā, vēl bija klasi zemāka komanda... Tagad saprotu, ka atgriezties nevajadzēja, jo divreiz vienā upē nevar iekāpt. Taču bija nostalģija, gribējās strādāt savu skatītāju priekšā. Man nav pamata teikt, ka trenera karjera veidojas slikti. Ja to gadu Baronā var uzskatīt par neveiksmi, tad tas tāds bijis vienīgais. Vai pats nepiekrīti, ka tā bija neveiksme? Baronā nekas nenotiek tā, kā basketbolā vajadzētu notikt. Viņi pabeidz komplektāciju oktobrī, bet es no pirmās dienas teicu, ka pilns sastāvs vajadzīgs jau vasaras vidū un sezonas vidū spēlētājus klāt neņemšu. Jāiespēlē tie, kas ir. Dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās, un sākās drudžaina spēlētāju mainīšana. Skaidrs, ka izgāzāmies Eiropas kausa izcīņā, bet sezonas beigās spēlējām cienījami. Pusfinālā ar ASK Rīga visu izšķīra tikai daži punkti. Un vēl tas, ka pretinieki bija dabūjuši Taironu Bragsu, kuru arī mēs gribējām paņemt. Pieļauju, ka viņi vairāk samaksāja. Toreiz sezonas sākumā cerīgos toņos runāji par vairākiem jaunajiem latviešu spēlētājiem, un bija tādi, kas speciāli gāja tieši pie tevis. Tomēr šī saskaņa, šķiet, pajuka... Tā bija sezona, kurā Šķēle kļuva par tādu spēlētāju, kāds viņš ir patlaban. Spēlētāju, kurš var būt līderis, var dot rezultātu. Līdz tam viņš bija tikai jauns un perspektīvs. Arī Bērziņš tajā gadā ielika pamatus tam, ka var spēlēt zināmā līmenī. Taču diezgan ātri arī sapratu, ka brīdī, kad jāizrauj uzvara, viņš nevar atrasties laukumā.Māris Gulbis? No manas puses viņam bija liels uzticības kredīts, kas ne vienmēr tika attaisnots. Kad Baronam vēl bija mazais budžets, Gulbis, būdams puišelis, reāli palīdzēja. Cerēju, ka izaugsmes dinamika turpināsies, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nenotika. Varbūt raksturs vainīgs. Pats Šķēle gan intervijā Dienai izteicās, ka pie visiem treneriem spēlējis vienādi... Varbūt pēc gadiem teiks savādāk. Trenera un spēlētāja attiecības bieži ir cīņas elements. Spiedu viņu uzņemties iniciatīvu, īpaši galotnēs. Tas viņam ne vienmēr patika. Bija daudz zaudējumu galotnēs, negatīvas emocijas. Bet viņš tika pieradināts uzņemties atbildību, un tagad tas jau notiek gandrīz vai automātiski.Kādas vispār izveidojušās trenera Vētras attiecības ar spēlētājiem? Turpinu izvērtēt savu rīcību, turpinu mācīties. Sieviešu baskets šai ziņā ir īpašs. Katram trenerim ieteiktu kādu laiku pastrādāt, jo te saproti, cik daudz izšķir nevis krustiņi un nullītes uz dēlīša, bet tas, kā tu veido attiecības komandā. Ja pārkāpsi noteiktu līniju, atpakaļceļa nebūs un spēlētāja būs pazaudēta. Vai ir gadījies to izdarīt? Nē, bet ir lietas, ko tagad saprotu pilnīgi savādāk. Manuprāt, sliktu attiecību ar spēlētājiem man nav. Tās varbūt nav draudzīgas, bet neviens nepateiks, ka esmu neprofesionāli darbojies vai kādam kaitējis. Taču ir tādi, kas var būt ļoti labi basketbolisti un kas tādi nevar būt. Šādos vērtējumos pārāk bieži kļūdījies neesmu. No Barona/LMT sponsoriem esmu dzirdējis, ka Vētras laikā komanda spēlēja neinteresanti, jo spēles beidzās ar maziem rezultātiem. Kārļa Muižnieka modelis esot daudz interesantāks... Viens no slavenajiem ASV treneriem precīzi pateicis: laba aizsardzība nes uzvaras, labs uzbrukums piepilda tribīnes un kluba kasi. Skaidrs, ka, veicot komplektāciju, jādomā gan par uzvarām, gan efektiem. Nav jākaunas mācīties Pats mācies no savām kļūdām. No kā vēl? Kad spēlēju, man bija mērķis aiziet, cik tik tālu var. Tagad ir tāpat — gribu trenēt stipras komandas, uzvarēt. Tas nozīmē, ka jāmācās. Braucu uz ASV, skatos WNBA spēles, studēju dažādus materiālus. Vācu informāciju — jo vairāk, jo labāk. Latvijā jau var atcerēties 1939.gadu un spriest, ka esam gudrākie Eiropā. Taču dzīvē tā tas sen vairs nav, lai cik nepatīkami daudziem būtu to dzirdēt. Turki, grieķi — daudzi savulaik ir ieguldījuši lielu naudu, veduši ārzemju trenerus un mācījušies, bet mēs kuļamies, kur esam.Kā pietrūkst? Egoisma, pašapmierinātības, provinciālisma dēļ cenšamies no malas nevienu nelaist, idejas neuzņemt. Bet basketbols visā pasaulē attīstās. Nav jākautrējas mācīties, prasīt padomus.Kāda bija paša pieredze LBS treneru padomes vadītāja amatā? Toreiz mans pirmais uzdevums bija atrast vadītāju sieviešu izlasei. Kopējā nostādne bija tāda, ka jāpamēģina kāds vīriešu treneris. Izvirzījām Krauliņu un pēcāk apstiprinājās, ka lēmums bijis pareizs. Kad sāku pētīt, kas notiek ar jaunatnes izlašu treneriem, man aizrādīja, ka ar to nodarbojoties jaunatnes komisija. Sapratu, ka lielas vēlēšanās kaut ko mainīt nevienam nav, un pēc divām nedēļām uzrakstīju atlūgumu.Savulaik Valdis Valters redzēja, ka daudzas lietas Latvijas basketbolā nenotiek tā, kā, viņaprāt, vajadzētu notikt, un ne tikai nodibināja savu skolu, bet arī dažu gadu laikā pārņēma reālo varu savās rokās. Tagad Gundars Vētra redz to pašu, bet iesniedz atlūgumu... Bija lietas, ko mēģināju darīt, bet pretimnākšanas nebija. Neesmu revolucionārs, esmu profesionālis. Neeju pāri līķiem un nenodarbojos ar aizkulišu cīņām. Pasaku, ko domāju. Ja piedāvā darbu — strādāju.Darba piedāvājumi Rīgā un Maskavā gan nav samērojami. Tas ir cits jautājums, par ko šobrīd nerunāju. Lai pieņemtu darba piedāvājumu, jābūt noteiktiem priekšnosacījumiem, un tas neattiecas uz finansēm.Jāuzvar, ne jāaudzina Kāds darba piedāvājums no Latvijas spētu ieinteresēt? Neesmu par to domājis, jo man jau ir labs darbs Izskatās, ka vakanta būs vīriešu valstsvienības trenera vieta… Droši vien šos pienākumus varētu veikt ne sliktāk kā iepriekšējie vadītāji. Un nesaku, ka viņi darījuši slikti.Vai gaidi tādu piedāvājumu? Varbūt tāds varētu būt, kaut gan politiski… Turklāt esmu principiāls un vienmēr rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu. Ir lietas, kuras zinu labāk nekā citi Latvijā un par kurām man ne ar vienu nav jākonsultējas. Ja uzticēs, būs konkrēti principi, kā un ko gribu darīt. Bet Latvijā jau katrs grib izteikties par basketbolu.Kā vērtē trenera Trajkoviča darbu? Lai kā tika pieņemts lēmums iecelt viņu amatā, tagad cilvēks savu darbu ir izdarījis, turklāt ne slikti. Pakļaušanās spiedienam, kas prasa viņu nomainīt, parāda organizācijas vājumu. Kluba sponsori var teikt, ka nepatīk komandas spēles stils, bet izlasē visu nosaka rezultāts. Un mērķis ir sasniegts.Tāpēc, ka paveicās galotnēs! Arī veiksme ir trenerim noderīga īpašība.Pirmo reizi savu negatīvo nostāju tik kategoriski pauduši daudzi spēlētāji! Nav tādas komandas, kurā visi spēlētāji būtu apmierināti ar atvēlēto lomu. Īsti gandarīti ir divi vai trīs. Nesaku, ka mums nav labu ārējās līnijas spēlētāju, un uzbrukums patiesi varēja būt mazliet daudzveidīgāks. Tomēr Trajkovičs centās maksimāli izmantot galveno trumpi, un bija lietas, kas nostrādāja. Laikam taču tāpēc mainīja treneri, ka saprata: ar latviešu basketbolu neko lielu nevar vinnēt. Viņš atrada citu variantu, bet mums atkal slikti. Tagad dragāsim atkal — 40 trīspunktniekus mačā? Kā profesionāli vērtētu Trajkoviča veikumu, ja pats vēl vadītu treneru padomi? Tad Trajkovičs nekļūtu par treneri.Vai var teikt, ka viņš izspieda maksimumu? Viņš parādīja mugurkaulu attiecībās ar atsevišķiem spēlētājiem un pierādīja, ka arī bez viņiem var kaut ko izdarīt. Paradokss: tam basketbolam, ko Trajkovičs gatavojās spēlēt, Šķēle bija nepieciešams, jo viņš Latvijā vislabāk spēlē ar bumbu. Blūms ir labs, bet viņš nav pats labākais lēmumu pieņēmējs. Kristaps Valters ir pārāk nestabils. Kad Šķēli atbrīvoja, domāju, ka tā ir kļūda, tomēr vajadzīgais rezultāts tika sasniegts arī bez viņa.Tas nozīmē, ka zināms potenciāls Latvijas valstsvienībai ir? Spēlētāju resursi nav superbagāti, bet kaut kas tomēr ir. Labs centrs, ar kuru var noteikt zināmus mērķus.Cik nopietni to sasniegšanu var kavēt Latvijas basketbola tradicionālās problēmas — sadzīves disciplīna? Ja treneris sāk nodarboties ar audzināšanu, sākas konflikti, bet izlasē ir tikai divi mēneši, lai dabūtu rezultātu. Un tad tev jādomā — izdzīt vai pievērt acis. Protams, savus bērnus audzinu savādāk, bet izlases spēlētāji paši ir pieauguši cilvēki. Jaunie grēkāži gan mēdz atgādināt, ka arī jūsu paaudze nebija nekāda svētā... Neviens jau nebija bez grēka, bet katram dzīvē bija savas prioritātes.. ***Skanīgākie tituli 1986 Eiropas junioru vicečempions (PSRS izlase) 1989 3.vieta Eiropas čempionātā (PSRS izlase) 1990 2.vieta pasaules čempionātā (PSRS izlase) 1991 3.vieta PSRS čempionātā (VEF), PSRS labākais basketbolistsIzvēles cena 1992.gadā pirms Barselonas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra Gundars Vētra izvēlējās spēlēt NVS komandā, nevis Latvijas izlasē. "Lēmums bija smags, bet tajā brīdī pareizs," viņš arī šodien turas pie savas pārliecības. 1993.gadā LBS valde viņam nepiešķīra Latvijas basketbola pavalstniecību, un valstsvienībā Vētra nav spēlējis.Pirmais NBA 1992./1993.gada sezonā Vētra kļuva par pirmo latvieti, kurš spēlējis NBA. Minesotas Timberwolves sastāvā viņš aizvadījis 13 spēles, visveiksmīgākajā guvis 17 punktus. Vēl starptautiskajā karjerā spēlēts Maskavas CSKA (1996., 1998.—2000), Stambulas Galatasary (1997) un Itālijas komandā Fabriano (2001—2002).Trenējis Latvijā un Krievijā Gundars Vētra no 2002.gada līdz 2005.gadam vadījis komandu Barons (LBL bronza un sudrabs). Sekoja sezona Permā (Ural Great otrais treneris) un atgriešanās Baronā/LMT (3.vieta LBL). Maskavas CSKA dāmu galvenā trenera amatā pērn izcīnīta 2.vieta Krievijā, valsts kauss un uzvara pasaules klubu čempionātā).