Esam satikušies tieši 12 stundas pēc Latvijas 3x3 basketbola izlases piedzīvotā zaudējuma olimpisko spēļu mačā par bronzu. Kādas tev šobrīd ir emocijas?
Pagaidām man nav emociju. Gribas tās palaist prom un tad veikt paškritisku analīzi, izejot cauri ne tikai pēdējai un priekšpēdējai spēlei, bet arī visam ciklam, lai varētu pats sev atbildēt uz jautājumu, kas notika. Pēc analīzes vēlos pilnveidoties un iet uz priekšu.
Vai var teikt, ka ceļš līdz šīm olimpiskajām spēlēm ilga trīs gadus un jau rīt, parīt sākas ceļš uz 2028. gada Losandželosas olimpiādi?
Savā ziņā tiešām cikls bija trīs gadus ilgs. Šajā laikā mums atjaunojās sastāvs, pieauga treniņprocesa dalībnieku skaits – lai būtu plašāka rotācija, treniņos piedalījās astoņi deviņi spēlētāji. Viss notika soli pa solim. Pirms olimpiādes visi teica, ka finālā spēlēs serbi un amerikāņi, bet pārējās komandas sadalīs trešo pozīciju. Beigās viņi ir zemāk nekā mēs. Ja skatās globāli, Latvijas U23 izlase ir labi nospēlējusi, U21 izlase labi nospēlējusi, U17 mums ir sudrabs Eiropas čempionātā, dāmas šogad kvalificējās Eiropas čempionātam. Lielākais mērķis bija izveidot un iekustināt Latvijas 3x3 basketbola sistēmu.
Tu kā treneris noteikti visu laiku par to domāji, bet vēl vismaz gadu pēc Tokijas spēlēm (kurās tika izcīnītas zelta medaļas) likās, ka mums ir vien četri 3x3 basketbolisti un, ja viņi beigs karjeru, sporta veids praktiski beigs Latvijā eksistēt, līdzīgi kā skeletons pēc brāļiem Dukuriem.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 7. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00