VEF Rīga kļuva par Latvijas čempionu, BK Ventspils uzvarēja Latvijas–Igaunijas līgā. Kura tad šosezon bija labāka komanda?
(Smejas.) Droši vien Igaunijā domā, ka tā ir Ventspils, bet Latvijā – VEF Rīga. Man jau šķiet, ka Latvijas titulam ir vairāk tradīciju. Tur ir tā sērija, kurā tomēr ir grūtāk uzvarēt, ne viena finālspēle. Mēs, protams, cīnījāmies un gribējām vinnēt abos turnīros, bet... Mēs nekad nezinām, cik ilgi būs tāds veidojums Latvijas–Igaunijas līga, kāda būs tās nākotne. Ir jau mums pieredze ar Baltijas līgu, un kurš gan atceras, kurā gadā kura komanda uzvarēja tajā turnīrā.
Kāda pēcgarša palika pēc pirmās sezonas kopā ar igauņiem?
Vienmēr jau var atrast lietas, kas varēja būt labākas, bet jāsaprot, ar kādām finansēm operējam. Šodienas Latvijas sporta realitātē Igaunijas vidēja līmeņa klubam ir pārsvars pār mūsu vidējām komandām, tāpēc tas nav sliktākais šī brīža variants. Tikpat labi varējām šosezon savā starpā spēlēt ar septiņiem klubiem. Es gan ceru, ka kādreiz atgriezīsimies situācijā, kad varēsim izveidot spēcīgu savu čempionātu. Vēl pirms četriem pieciem, pat trim gadiem mums tāds bija. Bija piecas sešas komandas, pret kurām nevienā spēlē nebija viegli, bet tagad vidējais līmenis ir krities.
Kāpēc tā?
Finanses. Atliek paskatīties spēlētāju emigrāciju pēdējos gados! Mēs viņiem nevaram samaksāt, tāpēc pat tādi basketbolisti, kuri ir bijuši visu vecumu Latvijas izlasēs, divdesmit trīs gados vienkārši beidz spēlēt. Pienāk brīdis, kad ir ģimene un vienkārši ir jāpelna nauda. Ar basketbola spēlēšanu bieži vien tas nav iespējams, tāpēc nevaram viņiem neko pārmest. Viņš no desmit gadu vecuma ir ieguldījis tik daudz sevī, bet jebkurā citā profesijā viņam var samaksāt vairāk. Es nedomāju, ka pie pašreizējiem apstākļiem līdz izlases līmenim izaugtu, piemēram, Artis Ate, un viņš nebūt nav vienīgais tāds piemērs.
Pieminēji Mejera lomu komandā, bet izslēgšanas turnīrā daudzus pārsteidza amerikānis Džabrils Durems, kurš saņēma arī vērtīgākā spēlētāja balvu. Kā raksturo viņu, jo amerikāņiem nereti sezonas beigās ir grūtāk ar motivāciju?
Godīgi sakot, es neuzskatu, ka amerikāņi uz Latvijas fināliem ļoti nosēstos. Vismaz es nevaru pārmest tiem spēlētājiem, kas pēdējos četrus piecus gadus bijuši mūsu komandā. Pēdējais tāds laikam bija Džošs Harelsons pirms četriem gadiem. Durems neslikti spēlēja visu laiku, kopš bija pie mums, bet ļoti cīnījās ar metienu precizitāti. Finālos viņš to cīņu laikam uzvarēja. Tomēr kopumā viņa lietderības koeficients vienmēr bijis augsts arī ar visu zemo precizitāti. Tas nozīmē, ka viņš laukumā dara vēl kaut ko. Viņš nav ūbertalantīgs spēlētājs pēc fiziskajiem un basketbola rādītājiem, bet viņam ir citas labas īpašības, kas arī ir zināms talants. Tās ir darbaspējas, spēja izprast, uzklausīt, izpildīt. Viņš daudz strādā.
Amerikāņiem Eiropā tā ir izplatīta īpašība?
Patiesībā amerikāņi vispār daudz strādā. Vasarā viņi strādā vidēji daudz vairāk nekā Latvijas spēlētāji, kuri tikai pēdējos gados ir nopietnāk tam pievērsušies. Amerikāņiem ir savas tradīcijas, viņi algo trenerus, tā ir laba kultūra. Agrāk Latvijā basketbolistiem bija tendence pēc sezonas trīs četras nedēļas atpūsties, tad lēnām iekustēties, lai saglabātu sportisko formu. Šobrīd tā tiek uzskatīta par trīs mēnešu izniekošanu, jo visi cenšas izmantot vasaru, lai kaut kādu sava snieguma segmentu uzlabotu.
Tevi kā treneri šāda tendence droši vien iepriecina?
Protams. Šobrīd ir tāda konkurence, ka nevari vienkārši trīs mēnešus gulēt. Spēlētāja karjera ir īsa. Ja nestrādā papildus, jau trīs četros gados vairs neesi konkurētspējīgs.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 27. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!