Kura medaļa ir smagāka – Pasaules kausa sudrabs vai Eiropas zelts, ar kuru pirms diviem gadiem pieteicāt sevi visaugstākajā līmenī?
Smagāka noteikti ir Eiropas medaļa, kaut vai tīri burtiskā nozīmē, jo mūsu izcīnītā Pasaules kausa sudraba medaļa – tā ir no plastmasas (smejas). Ja mēra pēc izlietajiem sviedriem, nozīmīgāka ir šī Pasaules kausa medaļa. Tās iegūšanai noiets daudz grūtāks ceļš. Toreiz Eiropas zeltu paši pat īpaši negaidījām, pārsteidzām sevi un visus, bet šoreiz mērķtiecīgi gājām uz šo panākumu, tāpēc tā izcīnīšanu vērtēju augstāk.
Vai nav tā, ka Eiropas kausā konkurence tomēr ir lielāka nekā Pasaules kausā?
Tā jau parasti saka, un, ja salīdzina Eiropas kausu pirms diviem gadiem, iespējams, tā arī bija. Tomēr šogad pasaules čempionātā bija ļoti liela konkurence. Visas komandas bija spēkos līdzīgas, visas bija spēcīgas. Bija grūti uzvarēt katrā spēlē, pat pret nosacīti visvājākajām komandām. To jau parādīja arī citu grupu negaidītie rezultāti – viena no favorītēm Krievija pat netika ārā no grupas.
Kā emocionāli bija atgriezties Amsterdamā, kurā savulaik kļuvāt par Eiropas čempioniem?
Ļoti foršas sajūtas. Varu teikt, ka Amsterdama ir mūsu laimīgā pilsēta. Bija patīkami vēlreiz spēlēt tajos pašos laukumos, tai pašā vietā. Es pats gan vairāk domāju par to, lai pārkāptu tam slieksnim, kas patraucēja pagājušajā gadā parādīt savu vislabāko sniegumu iepriekšējā Pasaules kausā. Tās sajūtas bija pat spēcīgākas par atgriešanās sajūtām Amsterdamā. Bija ļoti liela motivācija apliecināt sevi. Ļoti priecājāmies jau par ceturtdaļfināla pārvarēšanu.
Pret poļiem ceturtdaļfinālā klupāt pērn, un arī šogad grupu turnīrā viņi jūs pārspēja. Neērta komanda?
Es joprojām uzskatu, ka tā nav mūsu kalibra komanda un ir mums pa zobam, lai gan arī šoreiz sanāca zaudēt viņiem. Varbūt tas nemaz nebija slikti, jo kalpoja par tādu kā sitienu pa muguru, lai saņemtos tālākām spēlēm.
Cik plats solis šī sudraba godalga Pasaules kausā bijusi Tokijas olimpisko spēļu virzienā?
Mūsu prioritāte joprojām ir kvalificēties olimpiskajam turnīram pēc nāciju ranga, kurā jābūt četriniekā pasaulē un vismaz otrajiem Eiropā, bet ar šo panākumu nodrošinājām dalību olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kas būs kā nākamā iespēja tikt uz Tokiju.
Rangā vēl priekšā ir sešas komandas, tostarp četras – no Eiropas!
Ejam soli pa solītim pēc sava plāna. Es neesmu ļoti daudz sekojis līdzi mūsu pozīcijām rangā, kā tās attīstās, jo to pamatā dara mūsu menedžeris Jānis Āre, tomēr pieturamies pie tā, lai izpildītu savus uzdevumus gan kā Latvijas valstsvienības, gan kluba komanda.
Ko tev pašam nozīmē iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs?
Tas ir katra sportista sapnis. Arī mans. Ja izdosies to piepildīt, tas būs vienkārši lieliski.
Vēl dažus gadus atpakaļ šis sapnis, šķiet, bija tāls un neaizsniedzams!
Tā ir. Vēl pirms pieciem gadiem katru nedēļu devos uz Grīziņkalnu, spēlējām 3 x 3 basketbolu un nemaz nevarējām iedomāties, kur tas mūs var aizvest, kādas iespējas var pavērties.
Kā redzēji savus mērķus tobrīd? Tie bija klasiskajā basketbolā, kurā tomēr biji piedalījies arī jaunatnes izlasē?
Protams, visi mani agrākie mērķi un gaitas saistījās ar klasisko – pieci pret pieciem – basketbolu. Izdevās kaut ko arī sasniegt: biju uzaicināts U-18 jaunatnes izlasē, iekļuvu Latvijas čempionāta augstākās līgas klubos Baronā un Saldū. Tai pašā laikā es apzinājos, ka visu mūžu basketbolu nespēlēšu, un lēnām jau novirzījos no profesionālā basketbola. Sāku strādāt, paralēli spēlējot LBL2 (Latvijas čempionāta otrajā divīzijā – aut.). Strītbols Grīziņā bija vairāk kā hobijs, kā laba laika pavadīšana. Ir forši, ka katru ceturtdienu ir iespēja tur spēlēt 3 x 3 basketbolu. Tas ir jauks, kārtīgs tusiņš, kurā pavadām laiku kopā ar draugiem un domubiedriem, esam svaigā gaisā, spēlējam basīti. Visi, kas tagad esam izlasē, tur spēlējām. Tiesa, katrs savā komandā, tomēr cits citu labi zinājām. Tad nāca šī iespēja piedalīties Latvijas izlases sastāvā Eiropas kausā. Pirms diviem gadiem Jānis Āre un Māris Jučmanis savāca mūs četrus kopā un aizsūtīja uz čempionātu. Veiksmīgi sanāca, ka jau uzreiz sajutām to savstarpējo ķīmiju, bija klikšķis. Tur arī sākās mūsu ceļš uz Pasaules kausu un tālākiem mērķiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 1. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!