Par režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu, viņa darbiem un ieguldījumu nav viegli rakstīt koncentrētā veidā. Viņa personīgā un radošā biogrāfija ir plaša. Strādājis teju vai visos Latvijas teātros, kopš 1977. gada uzņēmis gandrīz 20 filmu, izveidojis Homo novus festivālu, bijis klātesošs neskaitāmu režisoru, aktieru un citu radošo profesionāļu dzīvē kā pasniedzējs, mentors un draugs – ir skaidrs, ka bez Krilova devuma Latvijā būtu neticami liels tukšums.
Būdams viens no nozīmīgākajiem kino un teātra nozaru cilvēkiem trīs desmitgades, viņš nemainīgi ir domāšanas etalons un kino un teātra nozares māksliniecisko procesu orientieris. Pat tad, kad atvadījies no aktīvākas pedagoga darbības, kas tika rezumēta Lindas Veinbergas dokumentālajā portretdarbā Krilova metode (2022), viņš turpina strādāt. Un strādā viņš daudz – šobrīd tapšanā ir viņa hibrīddokumentālā filma Sarkanais šķūnis par trimdas mākslinieka Raimonda Staprāna personību, Nacionālajā teātrī top Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs, un joprojām notiek darbs arī ar Dailes teātra 10. studijas aktieriem.
Saņemot Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kino mākslā un pedagoģijā, uz skatuves Krilovs kāpa kopā ar uzticamo labradoru Timuru. Tiekoties sasmaidāmies, ka bez Straumes pelēkā kaķa Timurs ir vēl viens nozīmīgs četrkājis Latvijas kino. Ienākot viņa mājās Āgenskalnā, mazliet atturīgi nosprauc garām arī kaķenīte Māsa. Dzīvoklī, kas piepildīts ar atmiņām un grāmatām, fotogrāfijām, mākslas darbiem un liecībām par režisora dzīvi, katrs priekšmets atraisa sarunas. Uz tahtas bērnu drēbītēs atgūlusies lācenīte – no Vācijas vestajam rotaļu lācim ir 90 gadu, un tam ir būtiska nozīme viņa ģimenes sarežģītajā un traģiskajā vēsturē. Krilovs ir erudīts, asredzīgs un asprātīgs stāstnieks, spējot atrast trāpīgus formulējumus un lūkoties konstruktīvi ne tikai uz pagātni, bet arī nākotni, sevis mainīšanu un falšuma ideoloģiju.
Parunāsim par tagadni. Vai tu jūties kā šī laika cilvēks?
Ja es teiktu jā, tad tas būtu stipri melots. Es ļoti labi apzinos, cik es esmu vecs un cik man nav dots tā, kas ir jaunajiem, bet nesaskaros ar tādu diskomfortu, kad jādomā: ai, šo es nesaprotu, vai man tas ies garām. Man šādu impresiju nav. Varbūt lielā mērā tas ir tādēļ, ka strādāju ar studentiem un nemitīgi čekoju, kas notiek – tveru viņu mentalitāti un izpratni.
Bet tajā pašā laikā man nepatīk, ka šobrīd tiek vienpusīgi, primitīvi interpretēts padomju laiks. Turklāt, apzinoties sevi un to, ka man ir laba atmiņa – ka tik tā nepazūd! –, es atceros precīzus iespaidus, ietekmi un parādības no padomju laika. Domāju, ka es un man līdzīgie tajā laikā nebija bez nākotnes piepildījuma, kā tas šobrīd ir.
Tolaik, protams, tu nevarēji saprast, kas ar tevi notiks, un es pats esmu četras reizes taisījies iet prom no Maskavas kinoinstitūta, bet nu tomēr noturējos. Man vienmēr bijis skaidrs, ka kaut ko esmu gribējis izdarīt. Man acu priekšā bija personības piepildīšanās projekts: ko es gribu izdarīt, ar kādiem cilvēkiem vēlos turēties kopā un kādām parādībām piekrist. Manuprāt, šodienas jaunatne šinī ziņā ir lielā mērā apieta – viņiem nav nākotnes vīzijas.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!