Zudusī paaudze - Latvijas basketbola izlase pēc nepiepildītajām cerībām

Pirms gadiem vienpadsmit — 1998.gada ziemā — no daudzu Latvijas basketbola organizāciju vadītāja un trenera Valda Valtera mutes izskanēja frāze par zudušo paaudzi, kas prot itin labi spēlēt, taču maksimālas sportiskas mērķtiecības trūkuma dēļ nespēj un nespēšot izcīnīt lielas uzvaras. Kā aizvainotie — valstsvienības iepriekšējās paaudzes līderi — noliedza un apstiprināja Valtera seniora tēzi, ir papīra kaudzēs un interneta dzīļu megabaitos bieži cilāts stāsts, taču neba tas patlaban ir aktuāls. Toreiz paklusi, bet kategoriski izskanēja sakāmā otrā daļa — proti, nāk jaunā paaudze, kura būs ne tikai citāda, bet arī labāka. 2009.gada rudenī piecus "jauno un labāko" spilgtākos pārstāvjus Basketbola savienība diskvalificēja par neprofesionālu attieksmi pret savu sporta veidu un spēlēšanu valstsvienībā. Labākie rezultāti agrā jaunībā Kādu laiku solītais šķita makā krītam.

1998.gada vasarā Latvijas komanda Eiropas U-18 čempionātā izcīnīja ceturto vietu un ieguva ceļazīmi uz pasaules junioru čempionātu. Lielo Eiropas klubu un ASV augstskolu skautu blociņos tika ierakstīti tādi vārdi kā Raitis Grafs, Raimonds Vaikulis un Kristaps Valters.

1999.gadā U-16 izlase Eiropā tika līdz piektajai vietai, bet Kristaps Janičenoks un Armands Šķēle iekļuva starp turnīra spožākajām zvaigznēm. Pasaules junioru čempionātā Raiti Grafu atzina par labāko centra spēlētāju (priekšā spāņu superzvaigznei Pau Gasolam!), un uzbrucēju Māri Ļaksu uzaicināja pasaules jauno talantu izlasē.

2000. un 2001.gadā Latvijas junioru komandas Eiropas čempionātos finišēja astotās, un starptautiskajai basketbola sabiedrībai pieteica tādus talantus kā Kaspars Cipruss, Andris Biedriņš un Kaspars Bērziņš.

"Pieredze liecina, ka junioru čempionātos veiksmīgi spēlējušās valstis pēc dažiem gadiem izcīna augstas vietas arī pieaugušo sacensībās," Valdis Valters staroja optimismā. Pēc dažiem gadiem šīs tēzes patiesumu apliecināja Spānijas pieredze — septiņi 1998.gadā U-18 čempionu titulu izcīnījušie basketbolisti XXI gadsimta pirmajā dekādē savākuši sešus medaļu komplektus olimpiskajos turnīros, pasaules un Eiropas čempionātos.

Latvieši sākotnēji neatpalika. 2001.gadā četri jaunie talanti — Kristaps Valters, Raitis Grafs, Māris Ļaksa un Kaspars Cipruss — pārliecināja pat piesardzīgo treneri Armandu Krauliņu un konkurences cīņā ar pieredzējušajiem partneriem pirms Eiropas čempionāta finālturnīra pelnīti ieņēma vietas valstsvienībā. "Puikas nobriedīs, un pēc diviem gadiem Latvija būs vēl stiprāka," starptautisko ekspertu atzinumi stiprināja cerības, ka no astotās vietas Eiropā ir iespēja kāpt vēl augstāk. Jo īpaši, ja valstsvienības trumpju kavā parādījusies tāda zvaigzne kā tolaik tikai 22 gadus vecais Kaspars Kambala.

Astoņus gadus vēlāk jāatzīst, ka "puikas" savu labāko turnīru valstsvienības sastāvā aizvadīja toreiz Turcijā, knapi pārkāpuši 20 gadu slieksnim vai pat vēl nesasnieguši to.

Bez pienācīga slīpējuma

Pietrūka darba, veselības, talanta, prāta, labu treneru — par sapņu nepiepildīšanās iemesliem viedokļi dalās. Sava daļa taisnības ir katrā, un katram spēlētājam ir savs, no citiem niansēs atšķirīgs veiksmju un neveiksmju stāsts. Kopīgs ir tas, ka Latvijas basketbolā pat treknajos un ļoti treknajos gados neizveidojās vide, kas sekmētu jauno talantu sportisko un cilvēcisko attīstību.

Gadsimtu mijā talantu lielākā daļa bija koncentrēta Valda Valtera vadītajos Brocēnos — klubā, kur līdzās valstsvienības līderiem jau no 15 gadu vecuma tika iesaistīti paša Valtera izveidotās Jaunatnes līgas spilgtākie talanti. Taču Valtera pretrunīgā personība atbaidīja sponsorus, kluba finansiālo stāvokli stabilizēt neizdevās, un plānveidīgais darbs pajuka.

Pieredzējušie spēlētāji aizbrauca peļņā uz ārzemēm, un jaunie mērķtiecīgas un pakāpeniskas attīstības vietā strauji kļuva par pieaugušo komandas līderiem. Tas bija kā no ģimnāzijas pirmās klases ielēkt augstskolas solā — līdzi tikt varēja, taču pamatizglītībā palikušie robi pilnībā vairs nebija likvidējami. Bročos un vēlāk Skonto komandā tēva paspārnē uzplauka brāļu Kristapa un Sanda Valteru talants, lielajā basketbolā pieteicās Šķēle, Janičenoks, Blūms, Gatis Jahovičs, Biedriņš un Bērziņš. Savu reizi viņiem izdevās izcīnīt skanīgas uzvaras pat starptautiskajos mačos, taču profesionālais darbs nebija nostādīts tik augstā līmenī, kā trenerim Valdim Valteram gribējās pasniegt. Vai gan citādi dažus gadus vēlāk puiši aizgūtnēm stāstītu par iepriekš nedzirdētajām basketbola gudrībām, ko saklausījušies pirmajās ārzemju pieredzēs.

Taču vēl lielāka nelaime par Valtera seniora kļūdām bija īstas alternatīvas trūkums viņa piedāvājumam. Latvijas flagmaņa vietu ieņēmusī BK Ventspils komanda ilgus gadus balstījās uz pārbaudītām vērtībām un vārdos pausto vēlmi audzināt jaunos talantus neapstiprināja praksē. Identitātes meklējumos ieslīgušais Liepājas basketbols pārstāja būt tik dāsna talantu ādere, kāda tā bijusi iepriekšējos gadu desmitos. Jaunos pacietīgi aprūpēja Valmierā un Gulbenē, taču neviens no viņiem nav izaudzis līdz valstsvienības līmenim. Savukārt vīri, kuri basketbola izpratnes un ambīciju ziņā varētu stāties vismaz līdzās Valdim Valteram, izvēlējušies citus ceļus un par Latvijā notiekošo kaunas no droša attālumā (piemēram, Jekaterinburgas dāmu komandas UGMK treneris Gundars Vētra).

Ārzemes nepalīdz

Nestabilitāte Latvijas basketbola saimniecībā sakrita ar robežu vēršanos Eiropā un visā pasaulē. Talantiem atklājās plašas, taču vēl lāgā neizpētītas attīstības iespējas.

Kaspara Kambalas sportiski veiksmīgais piemērs kādu laiku ar rožainām brillēm lika skatīties ASV studentu basketbola virzienā, taču ilūzijas pagaisa itin drīz. No Atlantijas viņa krasta skanēja cerīgas ziņas par Raita Grafa un Māra Ļaksas iespaidīgo statistiku un NBA perspektīvām, taču, savām acīm ieraugot "amerikāņus" Latvijā, nācās secināt, ka nav gluži tas, kas cerēts un gaidīts. Īstam pieaugušo basketbolam trūka ne tikai individuālo prasmju, bet arī fiziskās jaudas un sportiskā niknuma. Viduvējas universitātes komandas rekordi nebūt negarantēja zvaigznes statusu Eiropā, toties jaunajiem spēlētājiem bija radījuši ilūziju par jau sasniegtiem meistarības augstumiem un mazinājuši vēlmi treniņos strādāt līdz septītajiem sviedriem, lai pilnībā izmantotu dabas doto talantu.

Līdztekus Amerikas ceļa sportiskajiem mīnusiem iezīmējās arī materiālie. Proti, studentu sporta zvaigznes statusam līdzi nāca nepieciešamība mācīties un četrus gadus dzīvot bez īpašas pārticības. Palikšana kādā Eiropas klubā solīja krietni vairāk.

Latvijas jaunajiem basketbolistiem piedāvātās līgumu summas apliecināja, ka runas par "preces" augsto kvalitāti nav bez pamata. 2000.gada vasarā nepilnus 19 gadus vecajam Kristapam Valteram Turcijas superklubs Efes Pilsen piecos gados solīja iespēju tikt pie miljona (tolaik — dolāru). Kasparam Ciprusam Itālijā un drīz vien Armandam Šķēlem Polijā mēneša alga tika rakstīta ar pieciem cipariem (arī dolāros). Tiesa, liela daļa no solītā un cerētā palika tikai zvaigznēs rakstīta, jo līdz šim nevienam latviešu talantam nav izdevies Eiropā noslēgtu ilgtermiņa līgumu atstrādāt līdz galam saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku.

Pirmās neveiksmes tika skaidrotas ar svešzemju treneru nespēju un nevēlēšanos izprast latviešu mentalitāti, lokālpatriotu kritisko attieksmi pret leģionāriem no mazpazīstamās Latvijas, nelāgām sakritībām un dažādiem citiem ārējiem iemesliem. Ar aplausiem tika uztverta katra spēlētāja atgriešanās Latvijā. Sak, paši tomēr labāk zināsim, kā attīstīt savus talantus.

Taču drīz pēc "pazudušo dēlu" pārbraukšanas aizvien biežāk sāka skanēt Latvijas treneru neapmierinātība ar spēlētāju nevēlēšanos robus basketbola meistarībā likvidēt pacietīgā darbā. Priekšroka tika dota (vairāk avansā saņemtās nekā

nopelnītās) naudas tērēšanai, nevis gādāšanai, lai rīt varētu nopelnīt vairāk un pie viena apmierinātu savas sportiskās ambīcijas.

Reizēm radās iespaids, ka paši basketbolisti īsti neciena savu gadu garumā ieguldīto darbu, viegli paļaujoties dažādiem vilinājumiem, kas novirzīja no profesionālās karjeras mērķtiecīgas attīstības kursa. Vai varbūt relatīvi viegli nākušais zvaigznes statuss, ko cītīgi kultivēja Jaunatnes basketbola līga, bija sagrozījis nenobriedušās galviņas tiktāl, ka pazuda mēroga izjūta — būt pirmajam ciemā šķita pietiekami cienījami, lai neliktos svarīgi lieki saspringt, lūkojot pēc augstākiem mērķiem. No visiem minētajiem spēlētājiem pa sportiski augšupejošu līkni karjera ārzemju komandās attīstījusies tikai Kristapam Valteram (arī ar līkločiem). Pat vārdos ambiciozajam Kasparam Kambalam pēc Madrides Real nācis Krasnojarskas Jeņisej.

Naudas vairāk nekā prāta

"Skatoties uz Kristapu (Valteru), redzu Valdi jaunībā. Atšķirība tikai tā, ka Valdim naudas toreiz nebija, bet jaunajam tagad ir," trenera darbā piecus sāls pudus apēdušais un piecu paaudžu zvaigžņu tikumus un netikumus labi iepazinušais Armands Krauliņš savā ironiskajā toņkārtā formulē problēmas būtību.

Par basketbola talantu materiālās labklājības līmeņa augšanu liecināja aizvien lepnākās automašīnas pie sporta zāļu durvīm un ziņas par vērienīgiem tusiņiem klubos un kazino. Ironiskā kārtā tas viss rīmējās kopā ar sportistu intervijās paustajām atziņām, ka pēc lielās slodzes un daudzajiem izbraukumiem mācībām nepietiekot laika un enerģijas (Sandis Valters 2000.gada martā: "Sēdēšana lekcijās prasa daudz fiziskā spēka. Paņēmu gada pārtraukumu.").

Latviešu groza bumbas klasiķu tēzei, ka basketbols ir gudru cilvēku spēle, laika ritumā bijis dažāds piepildījums. Piemēram, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu ASK zelta paaudzē līdzās teicamniekiem bija arī īsti pašpuikas ar pamatskolas izglītību. Taču problēmas sakne meklējama nevis formālā diploma esamībā vai neesamībā, bet gan dzīves uztverē, stilā un plašāku interešu trūkumā. Ārzemēs spēlējošajiem Rīga kļuvusi par vietu, kur no visas sirds atvilkt elpu pēc smagā darba cēliena, nebaidoties no darba devēju sankcijām, uzšķaudot sabiedrības viedoklim un nerūpējoties par uzvedības atbilstību zvaigznes statusam. Piemēram, Andris Biedriņš ziemā Amerikā un vasarā Latvijā — tie ir divi dažādi cilvēki.

Sākoties treknajiem gadiem, Rīgas faktora nozīme paplašinājās, jo savu artavu spēlētāju ballītē piemeta arī Rīgas klubi. Protams, atvērtās robežas garantēja darbaspēka tirgus brīvību, teorētiski nodrošinot algu pieskaņošanu Eiropas līmenim. Atsaucoties uz to, pie labiem līgumiem Baronā tika, piemēram, Armands Šķēle un Kaspars Bērziņš, bet ASK Rīga — Sandis Valters un Raitis Grafs (neoficiāla informācija liecina, ka Šķēle un Valters pelnījuši ap 200 000 eiro sezonā). Skeptiķi gan bilda, ka šo spēlētāju iepriekšējā pieredze Eiropā varētu būt samazinājusi viņu cenu, taču savstarpējās konkurences apstākļos Rīgas klubu vadītāji īpaši neknauzerējās. Pretī, piemēram, Barons, saņēma dažu skaistu uzvaru (ieskaitot FIBA kausa izcīņu), dažu sirmu matu, pestījot zvaigznes ārā no nepatikšanām, un veterāniem piedienīgu sūkstīšanos par motivācijas trūkumu. It kā basketbolā un dzīvē jau būtu sasniegtas visas iespējamās virsotnes.

Vārdi bez seguma

"Pagaidām izlases līderi ir pieredzējušie spēlētāji, bet pienāks arī mūsu paaudzes laiks. Junioros jau esam bijuši ceturtie Eiropā, varam atkārtot vismaz to pašu." (Kristaps Valters 2000.gada vasarā)

"Nākamajā čempionātā ceru būt ierindā, un ne jau tāpēc, lai pēc dažām dienām brauktu mājās. Jāizvirza mērķis — vismaz ceturtdaļfināls." (Kristaps Valters 2007.gada vasarā)

"Šogad būsim stipri kā vēl nekad — visi labākie spēlētāji, labs treneris." (Kristaps Valters 2009.gada vasarā)

"Bija galvenais nemiera cēlājs izlasē. (..) No tēva mantojis talantu psiholoģiski ietekmēt apkārtējos, bet lieliski to izmanto negatīvā veidā. (..) Nezina, ko nozīmē uzvarēt un ziedoties panākumiem." (Par Kristapu Valteru — no valstsvienības direktora Edgara Buļa atskaites)

Pirmos trīs citātus varētu papildināt neskaitāmi izvilkumi no visu tagad diskvalificēto spēlētāju intervijām daudzu gadu garumā. Lai nu ko, bet publiskā PR pamatprincipus labi apguvuši ne tikai Amerikā studējušie vien. Tiesa, tiklīdz mediju starmeši pavēršas mazliet sāņus, uzmanība zūd, un tad var nākt ārā arī tādas pērles kā K.Valtera atklāsme par "faniem — pajoļiem" vai gadu garumā degošas ogles uz savas galvas krājušo Šķēles un Bērziņa neviltotā neizpratne: "Par ko mūs diskvalificēja?"

Īsā atbilde varētu skanēt apmēram tā: par to, ka darbi laukumā neatbilda skaļajiem vārdiem. Nebūšu naivs un neapgalvošu, ka saruna par vērtībām basketbolā būtu aktualizējusies, ja tikko notikušajā Eiropas čempionātā izšķirošajā spēlē Vācija būtu pieveikta ar deviņu punktu pārsvaru un valstsvienība no Polijas būtu atgriezusies ar cienījamu vietu (kā 2007.gadā Lietuva piedeva savām krogā pieķertajām zvaigznēm, kuras pārveda Eiropas bronzu). Rets čempions mūsdienās ir svēts visās dzīves jomās. Taču Latvijas komandas šās vasaras epopeja uzskatāmi parādīja, ka mūsu zvaigznītes vairs nav spējīgas savākties "uz pasūtījumu" pat tad, ja pašas ar prātu ir apņēmušās to izdarīt.

"Jānotīra laukums, un jāsāk dzīve no jauna," vērojot ugunsgrēku, kas ar pilnu sparu plosās Latvijas basketbola saimniecībā, allaž rosīgais Valdis Valters, kā ierasts, cenšas raudzīties nākotnē un ik pa brīdim piešļāc ugunij kādu degmaisījuma malku provokatīva komentāra formā.

Centieni skatīties uz priekšu būtībā ir apsveicami. Agri vai vēlu taču pašlaik šķietami nebeidzamā netīrumu lavīna reiz apsīks. Turpināsies gan dzīve, gan basketbols, un pēc neglītiem zaudējumiem būs arī skaistas uzvaras. Tomēr to būs daudz mazāk, nekā gribētos, ja no pašreizējās krīzes netiks izlobīta mācība par tās iemesliem. Arī tiem, kurus sarūpējusi Valtera seniora nespēja īsti panest paša savulaik enerģiski pacelto Latvijas basketbola problēmu nastu.