"Mūsu slepenais ierocis," nosmej Latvijas izlases braucošais treneris Ivo Lakučs (27), izrādīdams sporta vajadzībām pielāgoto veco kartupeļu glabātavu. Augu ziemu tajā turas +5 grādi. Celiņš varēja būt garāks, bet lēcienu tehnikas apgūšanai vietas pietiekot.
Izlēkājušies pa trases pampakiem, trīs izlases pamatsastāva dalībnieki noņem ķiveres un nāk runāt ar Dienu. Visi trīs uzreiz — tāds bijis I.Lakuča sarunai priekšnoteikums. Šādai prasībai ir nopietnāks iemesls nekā tikai vēlme izvairīties no kādas pārteikšanās kļūdas vai kolēģu — Artūra Matisona (22) un Māra Štromberga (20) — iespējamās greizsirdības. "Atceros, kā man bija Sidnejas spēļu gadā, kad visi rakstīja, fotografēja, sita uz pleca, lalala... Čaļi drusku jāpieradina pie ažiotāžas un arī jāpasargā no tās. Tāpēc gribam runāt visi trīs kopā un, tuvojoties spēlēm, nebūsim ļoti pretimnākoši," Ivo liek noprast, ka ceļā uz Pekinu sīkumu nebūs. Jo mūsu bēemiksisti turp pošas ar visgodkārīgākajiem nodomiem, kam pamatu sagādā jau sasniegtie rezultāti. Par to tad arī runāja visa trijotne un visvairāk, protams, tās vispieredzējušākais dalībnieks — pats Lakučs.
Uzvara Madridē
Stāsts par olimpiešu gatavošanos kartupeļu pagrabā patiesībā gan ir neliels pārspīlējums. Visa trijotne tikko atgriezusies no pailgas vizītes ārzemēs. "Kā treneris jūtu, ka mājas vajadzīgas, lai uzņemtu spēku. Viena nedēļa te tikai palīdzēs. Tad atkal dosimies uz siltām zemēm," saka Ivo.
Sezonas pirmās daļas kulminācija bija UCI Pasaules kausa superkrosa sacensības Madridē. Artūra Matisona uzvara tajā pirms nedēļas palika hokeja izlases, Jāņa Miņina un basketbolistu cīņu ēnā, kaut patiesībā notikums bija neikdienišķs. 22 gadus vecais valmierietis pirmo reizi uzvarēja pasaules visaugstākā līmeņa sacensībās, paaugstinādams Eiropas čempiona lauru vērtību.
"Sajūtās ir liela atšķirība," Artūrs aiz lietišķības maskas velti centās paslēpt gandarījumu. "Madridē bija sabraukuši labākie no visas pasaules. Kausu ieguvēji, čempioni. Bet nav arī tā, ka Eiropā var vinnēt, minoties ar vienu kāju. Katrā gonkā vajag maksimālu mobilizāciju."
Kopš Ivo Lakuča sudraba medaļas 2001.gada pasaules čempionātā Latvijas sportisti ārpus Eiropas lielajās oficiālajās sacensībās pie medaļām nav tikuši. "Artūrs vinnēja ar trešo piegājienu, bet sen bija gatavs to izdarīt. Augustā Pasaules kausa posmā Pekinā viņš uzvarēja visos braucienos, izņemot finālu, jo kāju sarāva krampis. Otrā iespēja bija Francijā, kad finālā pēc pirmās virāžas viņš izbrauca kā līderis. Puse darba bija izdarīta, bet rats izslīdēja, un viņš nokrita. Šoreiz viss izdevās."
LĪdz 1.jŪnijam
Uzvara Matisonu padarījusi par Pasaules kausa izcīņas līderi, un pats galvenais, devusi vērtīgus punktus rangu tabulā, pēc kuras tiks sadalītas ceļazīmes uz Pekinas spēlēm. Valstis, kuras iekļūs pirmajā piecniekā, spēlēs pārstāvēs trīs sportisti, nākamās trīs — divi. Latvija 2008.gada sākumā ir pakāpusies uz 4.vietu.
"Iepriekš cīnījāmies par 5.vietu, tagad mērķējam uz trešo. Bet varam atkrist uz sesto. Šī jau bija tikai iesildīšanās, vissvarīgākais vēl priekšā," Lakučs steidz norādīt, ka atelpa nav paredzēta. Šīs nedēļas nogalē Francijā būs kārtējie divi Eiropas čempionāta posmi. Pēc tam pauze līdz aprīļa vidum un izšķirošais trieciencikls — divi pasaules superkrosi, četri Eiropas čempionāta posmi un pasaules čempionāts Ķīnā. Tas beigsies 1.jūnijā, vienlaikus pabeidzot punktu skaitīšanu. "Baigi sīvā cīņa būs līdz pēdējām sacensībām. Visur jābūt finālā, vēlams — jāvinnē."
Paši gudri
Olimpiskā statusa iegūšana BMX pasaulē vairojusi nopietnību — aug investīcijas, nīderlandiešiem, piemēram, palīdz ātrslidotāju treneris. Nopietnāki kļuvuši arī latvieši. "Pirms trim gadiem trijatā apsēdāmies un nospriedām, ka kaut kas jādara lietas labā," I.Lakučs Latvijas izlases pašreizējā modeļa tapšanu atceras visai prozaiski. "Galvenās idejas izlikām uz papīra, tad apkopojām un sākām izpildīt pēc labākās sirdsapziņas. Rezultāti ir."
Pie "halles" sienām piekarināti daži reklāmas plakāti, taču tā esot tikai dekorācija. Par saviem vienīgajiem sponsoriem puiši nosauc nodokļu maksātājus — BMX izlases līderi ir Latvijas olimpiskās vienības dalībnieki. Dzīvei un darbam naudas pietiekot. "Esam izbraukuši visas plānotās treniņnometnes, startējuši visās sacensībās. Arī medicīna tādā pašā līmenī kā citiem labākajiem Latvijas sportistiem. Uz sacensībām līdzi brauc gan fizioterapeits Mareks (Osovskis), gan komandas direktors, gan menedžeris, gan mehāniķis. Atliek nostāties pie barjeras un mīt pedāļus."
Vai nodrošinājuma ziņā Latvijas izlase ir samērojama ar konkurentiem — frančiem, nīderlandiešiem? "Pat mazliet labāk. Tur ir profesionāls līmenis, bet ar cilvēkiem no malas. Mēs cits citam varam uzticēties. Mans brālis ir mehāniķis, un kopā darbojamies jau 20 gadus. Menedžeris Uldis pats bijis braucējs. Ar Mareku sadarbojamies divus gadus — viņš bez teikšanas jūt, kas kuram vajadzīgs."
Vai BMX var arī ko nopelnīt? "Sacensībās ir neliels balvu fondiņš. Sūdzēties nevaram. Nekad neesam čīkstējuši un nekad to nedarīsim."
Valmieras "mafija"
Visi Latvijas izlases līderi ir valmierieši, un arī šis apstāklis sagādājot priekšrocības. "Pirmkārt, Artūrs un Māris no sešiem gadiem sākuši ar BMX, viņi ir auguši, gribējuši vinnēt mani, visus pārējos. Nav lutināti, caur ērkšķiem gājuši. Ja arī kāds nebija atlēts no dzimšanas, esam tādu uztaisījuši. Laikam esam tieši tāds sprinteru tips, kas vajadzīgs BMX," Lakučs norāda, ka gluži bez talanta par čempionu nevar kļūt. "Otrkārt, uz sacensībām braucam nevis kā Matisons un Lakučs, bet kā Latvijas izlase. Kā favorīti. Pagaidām Eiropā, bet Artūrs ielicis pamatus, lai tā uz mums skatītos arī pasaulē."
Vai saskaņa palīdz likt lietā arī kopīgu taktiku distancē? Mēģinājumi esot bijuši, taču brauciena laikā viss notiekot tik strauji, ka iepriekšējām iestrādēm nav nozīmes. "Visu iepriekš paredzēt nevar. Ja nu kāds no malas uzbļauj. Kad nobrauktas divas trešdaļas distances, tu jau sāc kaut ko dzirdēt. Franči reiz pat izmēģināja austiņas, un treneris bļāva rācijā. Bet nedomāju, ka tas palīdz. Kā barjera nokrīt, tu jau esi savā pasaulē."
Lakuča īpašā statusa pamatā ir personiskā pieredze kopā ar Sporta pedagoģijas akadēmijā iegūto izglītību. "Strādāt ir vienkārši, jo partneri ir ļoti atsaucīgi. Visiem ir viens mērķis, visi grib uzvarēt, pašiem arī galva uz pleciem," saka Ivo. Artūrs viņam piebalso: "Mūsu ir vairāk — viņš neko nevar izdarīt..." Protams, starp vīriem ir atšķirības, piemēram, Matisons pirms starta bārdu neskuj, bet Lakučs skuj. Arī riteņus katrs regulē atšķirīgi.
Motokrosa akcents
Pekinas trasei ķīnieši esot tikai betonējuši pamatu. Ar projektēšanu nodarbojušies UCI speciālisti, trase atbilstot visiem standartiem. "Man patika, kā izskatījās trase, kā viņi grib BMX pasniegt. Tur būs ko redzēt," Lakučs ir gandarīts par sava sporta veida iespēju iziet tik plašas auditorijas priekšā.
Īpašs Pekinā būšot tikai starta kalns, kas esot daudz stāvāks nekā parasti. "Latvijā tādu nevaram atļauties, jo tikai pieci cilvēki varētu nobraukt lejā. Pārējie baidītos. Sākumā bija traki — vienreiz uzmin un krīti bezdibenī. Pārtaisīja, un tagad vismaz trīs reizes jāuzmin." UCI galvenais speciālists zviedrs BMX taisot pēc motokrosa parauga. Viņam patīk lieli tramplīni, bet tiem vajadzīgs lielāks ātrums un tātad augstāks starta kalns. "Parastā trasē braucam ar ātrumu 40–50 km/h, te pēc 10 metriem ir 60 km/h." Tāds starta kalns ir Šveicē, UCI centrā, kur latvieši patrenējušies divas dienas pirms sacensībām Madridē.
Kuram no mūsējiem tāds starts visvairāk ir pa prātam? "Artūram — tur mazāk spēka jāpieliek, bet viņš ir slinkāks," smej Lakučs. Arī bezbailīgāks? "Jā, ja reiz vinnēja superkrosu." "Man tā patikšana iet no vidēja stāvuma uz augstu," Matisons nenoliedz, ka plakanie starti nav viņa gaumē. Taču sacensību kalendārā paralēli esot parastie un superkrosi. Abiem jātrenējas.
Starta nozīme BMX sacensībās neesot pārvērtējama. "Pirmajam ir brīvs ceļš — viņš paņem vislabāko trajektoriju," Lakučs uzsver, cik svarīgi pirmajam tikt pirmajā līkumā. No latviešiem izteiktākais startētājs esot Štrombergs — ja izrausies pirmais, 90% gadījumu uzvarēs. Ja nē, izredzes sarūkot līdz 10%. "Viņš nav barā braucējs, neredz tukšās vietas, kurās ielīst. Pieredze. Visas ir nestandarta situācijas, bet jo vairāk brauc, jo vairāk var izvēlēties pareizāko risinājumu."
Nebrauks vizināties
BMX straujums sacensības padara neprognozējamas. Pasaules mačos varot vinnēt ikviens, kurš spēj iekļūt ceturtdaļfinālā, Eiropā favorītu loks ir tikai mazliet šaurāks. Pekinā konkurence būs salīdzinoši mazāka. Madridē startējuši 12 amerikāņi un četri tikuši finālā. Olimpiskajās spēlēs viņu būs tikai trīs. "Amerikāņi nav tas augstākais, uz ko jātiecas," Lakučs aicina nepārvērtēt pretiniekus. Uz jautājumu, kas tad var būt par paraugu, ar viltīgu smaidu acīs atteic: "Latvieši!"
Tiesa, iespējams, Pekinā uz starta nevarēs tikt visi mūsējie, un tas pašreizējos partnerus padarīs par konkurentiem. Vai tas nemainīs gaisotni komandā? "Olimpiskajās spēlēs startēs tobrīd stiprākie. Tie, kuri varēs braukt ne tikai kā skatītāji. Loks jau nav ļoti plašs. Mēs trīs, Edžus Treimanis, Artis Žentiņš. Junioros mums punktus dod Toms Skujiņš, bet Pekinai viņš vēl nebūs gatavs. Aiz mums nav tukšuma, taču ar jaunajiem vēl nepieciešams sistemātisks darbs. Skatīsimies, kuram vairāk punktu, taču nevar izslēgt, ka kāds uzvilksies tieši uz augustu. Gatavosim arī rezervi, ja nu kas notiek," Lakučs liek noprast, ka nekādu apjukumu tāda situācija tomēr neizraisīs.
Gatavošanās plāni pēdējiem diviem mēnešiem esot noslēpums. "Būs kaut kas īpašs, dažas gudrības esam paņēmuši. Tagad negribam runāt, lai nenozog." Bez treniņmetodikas noslēpumiem svarīga nozīme būšot arī psiholoģijai. "Redz, kā sanāca — atbrauc žurnālisti un Artūrs pēkšņi nokrita... Olimpiskās spēles visiem bēemiksistiem būs kaut kas jauns, neviens tam nebūs pilnībā gatavs, jo neviens nav tādās piedalījies. Bet es esmu," Lakučs uzsver pieredzes nozīmi.
"Pagājušajā vasarā pēc sacensībām rokas vien plātījām — visi nopietni trenējušies, visi spēcīgi, bet nav veiksmes. Taču mēs esam cīnītāji un plinti krūmos nemetam. Pastrādājām tā, ka tagad esam vēl galvastiesu pārāki. Uzvaras sezonas sākumā nav normāla parādība, bet nav arī veiksmes dāvana."