Tikšanos sarunājam V.Zeļonija džudo skolas jaunajā zālē Ernesta Birznieka–Upīša ielā 21a. Sarunas sākums gan mazliet iekavējas, kamēr Zeļonijs pabeidz iknedēļas sapulci. "Tas ir mans darbs. Katru dienu," saimnieks norāda, ka profesionālais sports nav viņa vienīgā nodarbošanās jau kopš 2001.gada.
PAŠAM SAVA SKOLA
Kas paņem vairāk laika — organizatoriskās lietas vai bērnu trenēšana?
Protams, organizatoriskās. Septiņus gadus soli pa solim ejam uz priekšu. Vēl neesam sasnieguši līmeni, uz kuru tiecamies. Plāni ir grandiozi, kaut kas jau īstenojies. Nedēļu strādājam jaunā zālē. Manuprāt, tā ir labākā Baltijā un ne tikai. Īpaša džudo grīda, trenažieri, ventilācija, ģērbtuves...
Cik darba un līdzekļu tajā ieguldīts?
Projekts galvā radās tūlīt pēc tam, kad atvēru skolu — 2001.gada martā. Reālais darbs kādi divarpus trīs gadi. Ēkas saimnieki investēja pēc mana pasūtījuma. Palīdzēja Norvik banka.
Pats arī trenē?
Epizodiski. Laika nepietiek — viss jāorganizē un vēl pašam jātiek uz olimpiskajām spēlēm. Kas es būtu par treneri, ja divreiz mēnesī pa nedēļai braucu uz treniņnometnēm vai sacensībām. Bērnus mānīt? Tiesa, vadu atsevišķas nodarbības.
Cik skolā ir darbinieku un audzēkņu?
Darbojas pieci treneri, reģistrēti apmēram 400 audzēkņi. Pamatā bērni, pusaudži. Sākot no trim gadiem — attīstības grupas ar īpašu programmu. Līdz 25 gadiem. Oficiāli augšējās robežas nav.
Kad sagaidāms pirmais pašu sagatavotais olimpietis?
Pirmais esmu es (smejas). Ja nopietni, tad vēl nav izgudrota programma, kas izrēķinātu, kurš spēs kļūt par olimpieti. Uzņemam visus. Atlase notiek dabīgi, un tā atkarīga nevis no fiziskās attīstības līmeņa, bet no paša vēlmes. Ja bērnam patīk, viņš turpina darboties, un mūsu uzdevums ir viņu padarīt stiprāku — fiziski un arī garīgi. Sports audzina, un džudo to dara jo īpaši.
LISABONAS DRUDZIS
Vai Eiropas čempionātā iznāca krietni panervozēt, gaidot, kā beigsies cīņa par olimpisko ceļazīmi?
Krietni gan. Punktu reitingā it kā bija daudz, biju labi sagatavojies, motivācija — milzīga, bet džudo ir džudo… Divās cīņās uzvarēju pārliecinoši, burtiski satriecu pretiniekus, bet trešajā uzvaru atdeva baltkrievam. Nepelnīti — no manas kustības viņam piešķīra ippon. Varbūt bija kādas zemūdens strāvas, jo reitingā aiz manis bija džudo lielvalstu pārstāvji — spānis, francūzis, itālietis. Lai kāds no viņiem tiktu uz Pekinu, vispirms no ceļa vajadzēja novākt mani. Politika... Turklāt to metienu tiesneši nefiksēja, bet komisāri viņus piesauca un lika mainīt lēmumu.
Džudo tā notiek bieži?
Kad vajag — bieži.
Kāda bija sajūta pēc tam, gaidot, vai kāds no konkurentiem nesasniegs tik daudz, lai apsteigtu Zeļoniju?
Nervus patērēju. Slikti, ka no tevis nekas nav atkarīgs. Pēc taisnības tiem puišiem vajadzēja izkrist vēl agrāk, bet, ja sāk neveikties, tad varēja neveikties līdz galam. Meistarības jau daudziem pietiek, daudzi bijuši čempionos un medaļniekos. Tomēr nekādi brīnumi nenotika, un tagad daļa uz Pekinu netiek.
Netaisnīgi?
Kādi piecdesmit džudisti katrā svara kategorijā ir spēkos tik līdzīgi, ka pirmajā deviņniekā principā var tikt jebkurš. Pārsteidzošu debitantu tur nav.
Vai pašam atlases ciklā bija arī kāda īpaši sāpīga neveiksme?
Pasaules čempionāts 2007.gada rudenī Brazīlijā. Pirms tam gāja labi — uzvarēju Pasaules kausa posmā, superkausā Maskavā vinnēju maskavieti, Eiropas čempionu, pirmais trijnieks reitingā… Arī pasaules čempionātam sagatavojos labi, bet man nepadodas tālie braucieni. Rio divās cīņās uzvarēju, bet tik smagi, it kā ar akmeņu nastu kaklā. Brazīlijā ieradāmies laikus, pēc visiem aklimatizācijas priekšrakstiem, bet katrs organisms ir individuāls. Tūlīt pēc tam bija piektā vieta Pasaules kausā Anglijā, kur dabūju plaisu ribā. Tāds tomēr aizbraucu uz Baku, kur dabūju septīto vietu. Tad līdz janvārim ārstējos.
Tagad viss kārtībā?
Kārtībā (tpu, tpu, tpu…).
OLIMPISKAIS VILINĀJUMS
Vai pirms Pekinas motivācija ir tāda pati, kāda bija pirms 16 gadiem, pošoties uz Barselonu?
Nē, protams, tā mainās, kā mainās cilvēka pasaules uzskats. Barselona man nāca kā pārsteigums. Gadu iepriekš es vēl biju sambists, izcīnīju 3.vietu PSRS junioru čempionātā. Tad Latvija atdalījās no PSRS un sbornaja mani atbrīvoja. Atgriezos mājās un mainīju sporta veidu — džudo ir līdzīgs, bet Latvijā tas bija līmeni augstāk par sambo. Gada laikā tiku līdz 2.vietai Eiropā un tad vienu rītu stāvēju pie kioska, lai avīzē — starp citu, varbūt tā bija Diena — izlasītu to sportistu sarakstu, kas brauc uz Barselonu. 19 gadu vecumā tas bija kā pasaka, milzīgs stimuls. Ceļazīme dzīvei, kas deva milzīgu enerģiju. Tā darbojas joprojām.
Barselonā bija zaudējums pirmajā cīņā, uz Atlantu netiki…
Pusgadu pirms Atlantas mainīju svara kategoriju, vairs nevarēju nodzīt svaru. Izredzes vēl bija, tomēr reitingā paliku 13.vietā.
Vai 3.vieta Sidnejā bija nepārspējama virsotne?
Uzvarēju sešās cīņās no septiņām, zaudēju tikai čempionam ar minimālo atzīmi: koka. Bet statusā atšķirība starp pirmo un trešo ir milzīga. Mani gan reizēm nosauc par čempionu… Tā medaļa bija svarīga ne tikai man, bet arī visai džudo sabiedrībai. Mums reizēm kaut kā pietrūka, bija kaut kādas domstarpības, mūs apspieda, kāds par kaut ko apvainojās. Pēc Sidnejas daudz kas mainījās.
Kļuva vieglāk?
Par 100%! Latvijā visi saprata: o, mums ir džudo! Skaidrs, ka tāpat vien medaļu olimpiskajās spēlēs nevar dabūt. Mani tas pat mazliet pārsteidza, jo biju jau izcīnījis piecas vai sešas Eiropas medaļas, bet tām īpaša efekta nebija.
Vai nebija domas darboties tikai savā skolā?
Doma bija, bet jutu, ka vēl ir daudz spēka. Ja vari iet vēl tālāk, kāpēc apstāties? Skolā lietas kārtojas normāli, katrs dara savu darbu. Nenožēloju, ka paliku. Iznācis tā, it kā eju pa diviem ceļiem, bet principā tas ir viens ceļš, tikai platāks.
Tomēr 2004.gadā Atēnu spēlēs viss atkal beidzās jau pēc pirmās cīņas…
Emocionāli biju iztukšojies atlases laikā. 2003.gada decembrī Rīgā paša organizētā turnīrā iedzīvojos pleca rotācijas muskuļa plīsumā. Roku nevarēju pacelt. Ārsti teica, ka jātaisa operācija, pēc tam trīs mēnešus vajadzīgs miers. Olimpiskā atlase tad jau būtu galā. Atteicos un sāku plecu iestrādāt.
Kāds pateica priekšā, ka tā var izārstēties ātrāk?
Nē, bet kāda man bija izvēle? Vienā variantā cerību nav vispār, otrā vismaz kaut kāda bija. Nespēju noticēt, ka trīs gadus esmu cīnījies velti. Trenējos ar vienu roku, vingrināju plecu ar īpašu gumiju, cēlos un gūlos ar vienu domu. Arī braucu uz sacensībām, lai nezustu cīņas sajūta. Dzinu nost svaru, gāju uz tatami un cīnījos ar vienu roku. Rādīju visiem, ka esmu vesels. Protams, kritu. Ne gluži tīšām, bet nevarēju īsti pretoties. Visādas viltības. Protams, reitingā slīdēju zemāk un trīs turnīrus pirms atlases beigām biju 11.vietā. Taču roka drusku sāka strādāt, un Pasaules kausa turnīrā Minskā no septiņām cīņām uzvarēju sešās. Pēc tam — trešā vieta Eiropas čempionātā. Gandarījums bija milzīgs.
Un ko tad ārsts?
Darīja šitā (noplāta rokas) — tā nemēdzot būt… Taču muskulis bija sadzijis, bet spēkus un emocijas biju izšķiedis pamatīgi. Turklāt pirms došanās uz spēlēm bija visādi šovi, prezentācijas. Iekritu, abi ar treneri nodomājām, ka tas varbūt novērsīs domas, mazinās spriedzi. Bet tik un tā nepalīdzēja. Atēnās izgāju uz pirmo cīņu — viss it kā ir: pulss, uzacis savilktas. Prāts cīnās, bet sirds… Divos mēnešos nebiju paguvis atgūties. Pirms iziešanas uz tatami to nesaproti, bet cīņas laikā sāc saprast, ka uguns negrib iedegties. Bet bez tās — nekā.
Cik bieži tā iedegusies?
Bieži. Protams, Sidnejā. Sezonā jau ir daudz sacensību. Gadās arī tā — zaudēju, bet uguns milzīga: sak, nākamreiz visus saraušu (smejas).
IZREDZES IR VISIEM
Vai uzreiz bija skaidrs, ka centīsies tikt arī uz Pekinu?
Ar treneri Oļegu Baskinu padomājām — vecums it kā pieklājīgs, bet kondīcija turas un interese nezūd. 3.vieta Eiropā nodrošināja LOV finansējumu, federācija atbalstīja. Nolēmām pamēģināt. 2005.gadā vinnēju Pasaules kausu. Tātad viss kārtībā: elpoju, cīnos, bet konkurenti šokā (smejas).
Pie kā īpaši jāpiestrādā pēdējos trijos mēnešos?
Rutīnas darbs, kas jāizdara katru reizi, kad gatavojies lielām sacensībām. Programmas gan ik pa brīdim jāpamaina, lai uzturētu intereses. Jāizdomā kas jauns, reizēm jāatgriežas pie vecā.
Vai starp 32 spēļu dalībniekiem ir kāds, kas vēl nav uzvarēts vai kam nav zaudēts?
Jāizanalizē. Vispār statistika mani īpaši neietekmē. Cik reižu vinnēts vai zaudēts — tas nav svarīgi. Galvenais, kādi secinājumi izdarīti. Parasti taču zaudē savu kļūdu dēļ.
Vai tiesnešu faktors būs svarīgs?
Būs, bet olimpiādē politikas būs mazāk. Atlase beigusies, tagad pašiem jātiek skaidrībā.
Kas izšķirs cīņas iznākumu Pekinā?
Psiholoģija.
Uzvarēs tas, kuram karstāka uguns?
Karstāka uguns, vairāk veiksmes. Mūsu sporta veidā tā ir ļoti vajadzīga.
Tehnika?
Tā katram ir individuāla, milzīgas atšķirības niansēs, stājā. Viens nemet pats, bet stāv tik stabili, ka nekad nekrīt. Katram savi trumpji un katrs tos sagatavos maksimāli. Jautājums, kurš tos labāk izmantos.
Pieredze?
Protams, bet tur jau nepieredzējušu nebūs. Pieredze — tā ir prasme izmantot tehniku, laikus pamainīt taktiku, strauji reaģēt uz situācijas maiņu un pavērst to sev vēlamajā virzienā.
Vai Zeļonijs gatavos pārsteigumus pretiniekiem?
Protams. Ir jau visādas iespējas — tehniskas, tas, kā tu organizē cīņu. Cits citu pazīstam un zinām, kurš pēc divām minūtēm kāpina tempu un kuram sāk zust spēki, bet arī te var pārsteigt. Galvenais "pārsteigums" gan būs laba sagatavošanās spēlēm. Arī modelēsim pretiniekus. Tas ir trenera darbs — 31 iespējamais pretinieks, tātad jābūt 31 modelim. Izloze parasti ir dienu iepriekš, bet es pretinieku uzzinu divas stundas pirms cīņas. Lai nebūtu liekas nervozēšanas. Tiesa, pēc trenera uzvedības un modeļa pēdējā treniņā es reizēm uzminu (smejas).
Vai neziņa neliek nervozēt vēl vairāk?
Mēs jau par to smejamies. Bet tā tas iegājies.
Uz ko ceri pats?
Viss manās rokās, nav nekā neiespējama.
***
Viedoklis
Zeļonijs par Borodavko
"Viņš bija perspektīvs jaunietis — par pasaules un Eiropas čempionu tāpat vien nekļūst. Bet ļoti svarīgi ir tas, ka izdodas laba pāreja uz pieaugušo kategoriju. Lietišķi, bez forsēšanas, bez pārliekas jūsmas. Džudo tas ir ļoti sarežģīts process, kas izdodas tikai dažiem un jauniešu tituli neko negarantē. Pieaugušo cīņa ir pavisam savādāka. Lielāka nozīme psiholoģijai, jāprot pareizi izmantot fizisko spēku. Jaunieši enerģiju mēdz tērēt nelietderīgi, pieredzējušie labāk koncentrējas, parāda raksturu. Ja jaunais sev netic, viņš var "aplauzties" vienās sacensībās, otrās. Jevgeņijam šis process norit samērā veiksmīgi."
***
Vsevoloda Zeļonija starti
17.—18.maijs Pasaules kauss Tallinā
B kategorijas turnīrs Barselonā
B kategorijas turnīrs Portugālē
Bronzas prieki
Vsevoloda Zeļonija (svara kategorija līdz 73 kg) bronza Sidnejas spēlēs ir pirmais neatkarīgās Latvijas džudistu olimpiskais panākums. Taču pirms viņa vēl trīs bronzas iegūtas zem citiem karogiem. PSRS izlases sastāvā 1964.gadā to izdarīja Ārons Bogoļubovs (68 kg), bet 1980.gadā — Aleksandrs Jackevičs (86 kg). Austrālijai bronzu 1964.gadā izcīnīja Teodors Boronovskis (Open)
Bagāta kolekcija
Vsevoloda Zeļonija medaļu kolekcijā trūkst tikai zelta medaļas. Viņš bijis Eiropas vicečempions 1992., 1993. un 1995.gadā (svara kategorijā līdz 65 kg), izcīnījis bronzas medaļas 2002. un 2004.gadā (73 kg). Pasaules čempionātā gan pie medaļas izdevies tikt tikai vienu reizi — 1997.gadā, kad izcīnīta 3.vieta kategorijā līdz 71 kg.
Jaunais kolēģis
Otro reizi vēsturē Latviju olimpiskajā džudo turnīrā pārstāvēs divi dalībnieki — četrkārtējais olimpietis Zeļonijs un debitants Jevgeņijs Borodavko. 21 gadu vecais pasaules un Eiropas junioru čempions startēs kategorijā līdz 90 kg. Pirms 16 gadiem Barselonā kopā ar Zeļoniju startēja Vadims Voinovs.