Tā jau arī bija — «nebija laika» un «pieņēma bez viņa». (Tiesa, neviens jau netika liedzis šādā situācijā de facto situāciju nostiprināt ar de iure soli; proti, atkāpšanos prezidenta amata vismaz uz laiku — «līdz visu apstākļu noskaidrošanai» — atbrīvojot kluba vadību no daļējas paralīzes, kas to bija piemeklējusi labu sezonas daļu.) Taču vētrainās kritikas beigu daļā tā arī neseko frāze, ko noteikti gaidīja visuzticamākie BK Ventspils fani — proti, ka saimnieks atgriezīsies un viss atkal būs labi. Pat kopīgs darbs īsti netiek solīts, tā vietā dziļdomīgi pakratot pirkstu: «Vērtēšu. Domāšu.»
Palūkosim, kas izdomāsies, taču pagaidām enerģiskie izteikumi vedina domāt, ka gana daudziem ventspilniekiem aktuāli sāpīgais basketbola temats apzināti izraudzīts, lai sūtītu ziņas, ka:
a) bez manis jums klājas sliktāk;
b) bez manis pie teikšanas tikuši tie, kuri negrib vai neprot strādāt;
c) mani no darba valsts un tautas labā atstūmuši necienīgu sīkumu dēļ (pieminēta tikai tā dēvētā Grinberga lieta).
Un jādomā, ka vēstījuma īstais adresāts tomēr meklējams kaut kur citur, nevis Ventspils basketbola hallē un tribīnēs.
Patiesībā jau nav ko iebilst — ne Lemberga k-gs pirmais, ne pēdējais politiķis, kuram sports noder arī personīgā reitinga spodrināšanas nolūkos. Tikai no basketbola viedokļa nebūtu īsti pareizi ar «saimnieka» šķietamo atgriešanos saistīt milzīgas cerības. Jo šobrīd izskatās tā, ka basketbols būs tikai līdzeklis, nevis mērķis, kā to varbūt iedomājušies «saimnieka» ausij tuvu tikušie konsultanti.