Gada notikums Latvijas snūkerā būs šajā nedēļas nogalē Kaspersky Riga Masters 2017 turnīrs. Latviju pārstāvēs divi labākie ranga spēlētāji Rodions Judins un Tatjana Vasiļjeva, taču pirms turnīra uz sarunu aicināju Vladimiru Siņicinu. 1989. gadā Siņicinu ievēlēja par Latvijas biljarda federācijas pirmo prezidentu. Viņš ir spēlējis Eiropas un pasaules čempionātos, tiesājis augsta līmeņa mačus, taču biljarda cienītāji vispirms jau viņu pazīst pēc īpašā balss tembra Eurosport televīzijas pārraidēs. Joprojām Vladimirs katru mēnesi sēžas pie sava auto stūres un brauc uz Maskavu, kur komentēšana mēnesī aizņem trīs nedēļas, bet dienā dažreiz pat 10–12 stundas. Neviens cits Latvijā snūkerā nav tik zinošs kā Siņicins.
Šķiet, dzīve ritēja pa labi iebrauktām sliedēm, jo bija labs darbs žurnālistikas jomā, bet tad tomēr gribējās meklēt vēl kādu izaicinājumu. Kas pamudināja nopietni pievērsties biljardam?
1988. gads Latvijas sportā bija visu laiku sekmīgākais. Seulas olimpiādē tika izcīnītas četras zelta medaļas, par ko tagad var tikai sapņot. Tiesa, Igors Miglinieks un Pāvels Seļivanovs tās ieguva PSRS izlases basketbola un volejbola komandu sastāvos. Rīgas Dinamo hokeja komanda ar lielisku spēli ieguva PSRS čempionāta sudraba medaļas, Daugavas futbola komanda rāvās uz PSRS čempionāta augstāko līgu, VEF basketbolisti cīnījās par labāko trijnieku, Radiotehniķa volejbolisti nenolaidās zemāk par otro, bet Celtnieka handbolisti pacēlās uz sesto vietu. Tas bija īsts sporta bums, un es tajā laikā, strādādams par sporta komentētāju, ieguvu popularitāti.
1989. gadā Sovetskaja molodjož redakcijā viens no mūsu korespondentiem ieradās ar sensacionālu ziņu, ka ekspedīcijas laikā esot redzējis NLO. Es iebildu, ka bez pārbaudīšanas šo ziņu nevar publicēt. Redaktors teica, ka tā tomēr ir sensācija un par to ir jāraksta, jo, iespējams, pirmais kontakts ar citplanētiešiem, un mani tad arī aizsūtīja noskaidrot lietas apstākļus. Jā, es redzēju NLO pazīmes, bet paliku pie sava viedokļa, ka tie nav citplanētieši, vienkārši mēs paši slikti zinām planētu Zeme, uz kuras dzīvojam.
Es par to rakstīju, lasīju lekcijas un tādējādi ieguvu vēl lielāku popularitāti. Tajā pašā 1989. gadā arī biljardu atzina par sporta veidu, izveidojās PSRS un republiku biljarda federācijas. Mani ievēlēja par Latvijas Biljarda federācijas prezidentu. Biju spēlējis krievu biljardu, bet diezgan viduvējā līmenī. Iespējams, man palīdzēja skolas laikā iegūtās iemaņas šaha treniņos, jo kļuvu par pirmo Latvijas čempionu snūkerā. Tas bija 1995. gadā, un Latvija kļuva par šīs spēles pionieriem bijušās PSRS telpā. Es un Oļegs Demjanovs sākām braukt uz Eiropas un pasaules čempionātiem. Tikai pēc kādiem pieciem gadiem mums pievienojās lietuvieši, igauņi, ukraiņi un arī krievi, bet Latvijā snūkers jau bija ieguvis popularitāti.
Kas pamudināja cilvēkus pievērsties snūkeram?
Latvijā populāra spēle ir novuss, bet pamatprincipi snūkerā un novusā ir līdzīgi. Ir jāizdomā, kā iegriezt kauliņu vai bumbiņu, un ir jāizskaitļo, kurā virzienā no apmales atlēks kauliņš vai bumbiņa. Tāpēc Latvijā cilvēki zināmā mērā jau bija sagatavoti snūkeram. Nopirkām trīs snūkera galdus un izveidojās rinda, piecus galdus – atkal rinda… Tā viss strauji sāka virzīties uz priekšu. Man bija panākumi, jo uzvarēju Latvijas un Lietuvas čempionātos, braucu uz Eiropas un pasaules čempionātiem, bet man jau bija pāri četrdesmit. Šajā vecumā parasti beidz spēlēt, bet es skaitījos tikai iesācējs. Tāpēc ātri pievērsos tiesneša darbībai un no zemākās kategorijas tiku līdz augstākajai.
Kur slēpjas snūkera pievilkšanas spēks?
Tā ir lieliska spēle. Divdesmit gadu laikā esam ievērojuši, ka spēlēt nāk gan ģimenes pāri, gan darba kolēģi vai vienkārši paziņas. Spēlē sabiedrībā zināmi cilvēki, piemēram, bijušais Latvijas finanšu, aizsardzības un zemkopības ministrs Atis Slakteris. Spēlējot snūkeru, labi var pavadīt laiku, bet tajā pašā laikā tas ir sports, kaut arī neprasa fizisku piepūli. Snūkerā ir jābūt labai psiholoģiskai gatavībai, attīstītai domāšanai un jāspēj arī izturēt garas stundas pie galda spēļu režīmā. Tā ir īsta džentlmeņu spēle, jo nevienā citā sporta veidā tik bieži neatvainojas kā snūkerā – pat par mazākajiem sīkumiem.
Kā izdodas Rīgā sarīkot tik augsta līmeņa sacensības?
1999. gadā sarīkojām pirmo vērienīgo turnīru desmit valstīm ap Baltijas jūru. Visi aizbrauca tik apmierināti! Rīga viņiem patika, organizācija bija lieliska, un nākamajā Eiropas sēdē es kā delegāts ierosināju 2001. gadā Rīgā sarīkot Eiropas čempionātu. To arī izdarījām augstākajā līmenī, un kopš tā laika Rīga ieņem stabilu vietu biljarda kartē. Pārsvarā notikuši amatieru turnīri. Uz pāris gadiem gan pārcēlāmies uz Daugavpili, kur vieglāk ir risināt loģistikas jautājumus. 2013. gadā Daugavpilī notika pasaules amatieru čempionāts ar 212 dalībnieku piedalīšanos no 62 valstīm. Pēc šī turnīra profesionālās snūkera asociācijas pārstāvji izteica komplimentus un norādīja, ka mums būtu jārīko turnīrs profesionāļiem. Atbildējām, ka esam gatavi. Pirmajā reizē 2014. gadā mums piedāvāja sarīkot Minor jeb ne tik augsta līmeņa turnīru. Piesaistījām sponsoru – antivīrusa kompāniju Kaspersky Lab, un kopumā turnīrs izdevās. Mums teica – tas esot retums, ka par sacensību organizāciju vispār nav nekādu iebildumu. Vienīgā problēma radās no lielā karstuma. Arēnai Rīga jumta loksnes bija nobīdījušās, un, kad sāka līt, piles nokļuva uz spēļu galdiem. Jau pēc divdesmit minūtēm atbrauca alpīnisti un trūkumu novērsa. Arī tas, kā mēs tikām galā, atstāja pozitīvu iespaidu. Trešajā gadā jau ieguvām pilnvērtīga reitinga turnīra statusu.
Visu rakstu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!