«Neesmu apmierināts ar savu startu olimpiskajās spēlēs. Neskatoties uz to, ka viņš bija viens no līderiem. Jutu, ka varu uzvarēt jebkuru.»
Kurš bija tas brīdis, kuru treneris raksturoja kā vienīgo iespēju?
No malas jau tas ir redzams labāk. Ja būtu bijis metiens, es uzvarētu. Metiena nebija, tāpēc rezultāts ir acīmredzams. Tur nav ko komentēt.
Par otro brīdinājumu viss bija skaidrs, bet pirmo īsti nevarēja izprast...
Mūsu džudo pasaulē ir līderi, kuriem tiesneši ir nedaudz labvēlīgāki. Viņi cenšas izvairīties no sev neērtām situācijām, jo arī viņus vērtē. Ja viņi sevi neparādīs no labākās puses, viņus nākamajās spēlēs nepiesaistīs. Vienu brīdinājumu par pasivitāti biju pelnījis, bet par otru spriest nevaru. Treneris jau teica, ka tas bija apšaubāms.
Pretinieks tevi provocēja cīnīties pasīvi?
Viņš bija ļoti spēcīgs pretinieks, kurš parasti savas iespējas izmanto. Šoreiz viņam nebija iespējas mani nolikt uz lāpstiņām. Visu izšķīra tie brīdinājumi. Varbūt viņš bija nedaudz gudrāks, viltīgāks par mani.
Var teikt, ka pretinieks īsti neizdarīja, ko gribēja, jo tava aizsardzība bija laba?
Vēlreiz teikšu, ka neesmu apmierināts ar savu dalību olimpiskajās spēlēs. Negribu teikt, ka izdarīju kaut ko labi vai slikti. Vienkārši cerēju būt labāks nekā biju.
Pietiktu spēka vēl trim papildlaika minūtēm?
Protams. Varbūt izskatījos paguris, bet jutu, ka vēl varu pacīnīties.
Kāds bija tavs apsvērums brīžos, kad meti lielākus līkumus vai kārtoji kimono?
Vienkārši atpūtos (smejas). Tas nav saistīts ar kādu taktiku vai ko citu. Tā nav riteņbraukšana.
Kā vērtē medaļu sadalījumu savā svara kategorijā?
Finālā cīnījās tie paši, kuri to darīja pirms četriem gadiem Pekinā. Trešajā vietā bija nopietns cīkstonis no Krievijas un jauns kanādiešu sportists, kurš visus pārsteidza. Ar čempionu uz tatami neesmu ticies, bet ar sudraba medaļnieku vācieti esmu cīnījies trīs reizes. Zaudēju, bet iekšēji jūtu, ka varu viņu uzvarēt. Kas attiecas uz bronzas medaļniekiem, uzskatu, ka viss ir iespējams. Kanādieti treniņos vinnēju, arī pret krievu bez lielām problēmām taisīju metienus.
Vai nebija grūti sēdēt tribīnēs un vērot, kā turnīrs turpinās bez tevis?
Ja būtu iespēja, to dienu sāktu no jauna.
Ko darītu citādi?
Vienkārši nomestu viņu uz lāpstiņām.
Olimpiskais zīmogs bija jūtams arī galvā?
Man tā nebija. Man bija pretinieks, un viss. Džudo neviens nebrauc uz sacensībām, sakot, ka izcīnīs medaļu. Ir pārāk daudz nianšu, kas to var ietekmēt.
Ko no šī starta varēsi paņemt iespējamajai dalībai nākamajā olimpiādē?
Četri gadi ir ilgs laiks. Grūti paredzēt, kas tajā laikā notiks. Ja man būtu divdesmit viens gads, tad teiktu: viss kārtībā, man vēl būs trīs olimpiādes. Tagad man spēles ir beigušās. Redzēsim, vai pietiks ambīciju nākamajiem četriem gadiem.
Kādas bija pirmās domas, kad cīņas dienas rītā uzzināji pretinieku?
Pirms diviem gadiem, kad braucu uz pasaules čempionātu Japānā, visiem teicu: ja pretī nebūs brazīlietis, viss būs kārtībā. Vakar mani tas vairs nemulsināja. Bija pilnīgi cita pārliecība par saviem spēkiem.
Kas to veicināja?
Latvijā ir ļoti stipra džudo skola. Ir labi treneri, tradīcijas, un katru gadu džudisti, ja salīdzina ar citiem sporta veidiem Latvijā, iegūst, iespējams, visvairāk medaļu gan jaunatnes, gan pieaugušo čempionātos. Es gan gaidīju, ka Latvijai Londonā būs pieci olimpieši - bez trijiem, kuri tika [Vladimirs Osnačs traumas dēļ nestartēs], arī Deniss Kozlovs un Andrejs Magers. Džudo jābūt ne tikai stipram un viltīgam, bet arī veiksmīgam. Svarīgi arī iemantot tiesnešu labvēlību, jo Latvija nav liela valsts. Šajās spēlēs Krievijai pirmo reizi vēsturē džudo jau ir trīs medaļas. Manuprāt, tiesneši ir mazliet labvēlīgāki viņiem. Latvija ir maza valsts.
Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?
Vēl nezinu. Pēc bronzas medaļas izcīnīšanas Eiropas čempionātā es iekļuvu Olimpiskās vienības A sastāvā, kas nozīmē, ka no pirmā janvāra man būs papildu atbalsts. Tā būs platforma, lai augtu un kļūtu vēl stiprāks. Lai regulāri cīnītos par medaļām.
Iepriekš Vsevolods Zeļonijs teica, ka, gatavojoties spēlēm, bijis nodrošināts praktiski viss...
(Rūgti pasmejas) Nezinu, par ko viņš to teica. Džudo Latvijā ne tuvu nav visbagātākais sporta veids.
Vsevolods arī teica, ka tavs potenciāls būtu cīnīties par vietu vismaz piecniekā. Vai tam piekrīti?
Es nekomentēšu. Ja man tagad kaklā karātos medaļa, labprāt jums kaut ko pastāstītu, bet tagad tam nav jēgas.
Kāda šķita atmosfēra olimpiskajā arēnā un ciematā?
Lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm, divu gadu garumā bija jāiztur pamatīga spriedze. Iebraucot olimpiskajā ciematā, viss ir citādi. Cilvēki ir mierīgi, dzer limonādes, ēd garneles. Tā atmosfēra nav diez cik rosinoša. Arēnā viss kā parasti, tikai atšķirība tā, ka šeit ir tikai paši stiprākie. Esmu piedalījies daudzās sacensībās, un olimpiskajās spēlēs nekā īpaša neredzēju. Labprāt pat nebūtu dzīvojis ciematā.
Vai satiki kādu slavenu sportistu?
Jā. Vsevolodu Zeļoniju. Viņš ir mans sporta direktors. Pirmo reizi par viņu uzzināju tad, kad viņš Sidnejā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu. Gada laikā biju pie viņa. Nebūtu viņa, pat nezinu, ko tur darītu.
No vienas puses, esi neapmierināts ar savu startu, bet, no otras, - jābūt priecīgam, ka esi šajā līmenī?
Sēžot pie televizora un skatoties sacensības, cilvēki varbūt tā arī jūtas, bet, kad esi šeit, kad jāizdara tas, ko vari, ir pavisam citādi.