Hobijs ar profesionālu pieeju

Varbūt ne gluži ērgļu, bet roņu, jo nule kā otro reizi pēc kārtas par Latvijas čempioniem kļuvis Rīgas roņu kvartets — Ritvars Gulbis, Ainārs Gulbis, Normunds Šaršūns un Aivars Avotiņš. Turpat līdzās arī meitenes kā bombongas — pēc dažu gadu pārtraukuma zelta medaļas atkal ieguvušās Jelgavas Ledenes: Iveta Staša, Una Grava–Ģērmane, Ieva Krusta, Zanda Bikše un Dace Munča.JAU BEZ MORGANATrīskārtējo Latvijas čempionu Rīgas roņu vēsture ir īsa. «Aizraušanās aizsākās pavisam prozaiski,» sāk runīgākais no kvarteta, viņš arī kapteinis (kērlingā saukts par skipu) Ritvars Gulbis. «Kad Rīga sāka gatavoties pasaules čempionātam hokejā, 2002.gada pavasarī reklāmas aģentūrām Jelgavā tika sarīkota izklaide ar kērlinga spēlēšanu. Abi ar Aivaru strādām OMD un šo turnīru vinnējām. Viens no pirmajiem kērlingistiem Latvijā Jānis Ozollapa nāca klāt ar vārdiem: «Tu tikai nestāsti, ka neesi spēlējis kērlingu!» Bet man tā patiešām bija pirmā reize. Viņš aicināja uz treniņiem — pusseptiņos no rīta Jelgavā… Celties vajadzēja puspiecos, taču mēs ar brāli sākām. Iepriekšējā dzīvē neviens no mums ar lielo sportu nebija aizrāvies.» Šis bija tikai piektais Latvijas čempionāts, kurā piedalījās Rīgas roņi. Turklāt debijas reizē viņi turnīrā iesaistījās, kad pārējie jau bija nospēlējuši vairākas spēles. «Pietrūka vienas komandas, lai sanāktu pāra skaitlis, kas ļauj vieglāk rīkot sacensības. Piedāvāja uzspēlēt mums, jo par kērlingu jau šo to zinājām. Tad arī radās komandas nosaukums. Pingvīni bija aizņemti, lāči skanēja tā kā par niknu kērlingam. Izvēlējāmies pa ledu eleganti slīdošos roņus. Un RR kombinācijai ir variācijas: pirms bāra Rīgas runči, pēc — Rīgas rukši,» ironizē Ritvars. Vēl pēc gada Roņi jau debitēja Eiropas čempionātā. «Latvijā palikām piektie, bet pārspēlēs iekļuvām Top 4, kas cīnījās par ceļazīmi uz Eiropu,» sarunā iesaistās arī vecākais no Gulbjiem — Ainārs (taču ne tenisista Ernesta tēvs!). «Vinnējām. Tobrīd uz visiem bija tikai viens slaiders (varbūt slīdenis? To kājā auj akmens izmetējs — A.V.), pat slotas nebija. Pirms došanās uz Eiropu sapirkām nepieciešamo, un tālākais jau bija kā Discovery Channel. Galveno uzdevumu — nezaudēt visiem — izpildījām, jo uzvarējām Andoru. Bet galvenais, ka skatījāmies un mācījāmies. Pirmajos ārzemju braucienos bijām pieci — mēs četri un Morgans no lidostas. Rums. Turnīra laikā Šveicē gan Morgans pieveicām, gan teju visos pilsētas bāros pabijām. Tad kērlings ievilka pa īstam, pārējais vairs nešķita interesants un tika nolikts malā.»UNIKĀLA SPĒLEVisam kvartetam ir savi argumenti, kāpēc tieši kērlings ir vislabākais sporta veids. «Tā ir īsta komandu spēle,» teic vienīgais brīvais Rīgas roņu vīrietis Aivars Avotiņš. «Nav kā basketbolā, kur viens pats Šķēle var izvilkt Baronu. Te, līdzko viens nospēlē vāji, viss ir ledū.»«Kērlingu labā līmenī var spēlēt arī 80 gados,» — tā Ainārs Gulbis un ne jau tāpēc, ka viņš ir vistuvāk šim vecumam (tagad ir 36). «Tiesa, varbūt ne Eiropas čempionātā. Vienas spēles laikā iznāk pa ledu nošļūkāt vairāk nekā divus kilometrus. Ik pa brīdim asi jāstrādā ar slotu. Un tūdaļ kādam jābūt vēsam un mierīgam, lai precīzi izslidinātu akmeni. Gandrīz kā biatlonā, kad jāsāk šaut. Gandrīz kā šaha ātrspēlē, kur īsā laikā jāizskaitļo daudzi varianti. Galvenā atšķirība no šaha ir tā, ka šeit izdomātais arī precīzi jāizpilda. Tieši tāpēc kērlingā nekad nav divu vienādu situāciju. Bijušas reizes, kad es ar vecākā brāļa statusu jaunākajam esmu atļāvies daudz ko sarunāt. Rokas gan pa gaisu nav gājušas. Tagad esam sapratuši, ka emocijas jāprot paturēt sevī. Lai nedotu ziņu pretiniekiem. Lai pēc kļūdām nesagrautu gaisotni komandā.»«Tas ir arī īsts džentlmeņu sports,» papildina Normunds Šaršūns. «Pēc veiksmīga metiena neviens nevelk kreklu pār galvu un negavilē. Nepriecājas arī par pretinieka kļūdu. Tieši otrādi — aplaudē, ja viņam izdodas kāds lielisks gājiens.»Atkarībā no ledus kvalitātes akmens līdz «mājām» slīd apmēram 20 sekundes. Šajā laikā jāizrēķina slīdēšanas ātrums, jāizdomā A, B, C varianti un zibenīgi jāpieņem lēmumi. «Ļoti svarīga ir komandas saprašanās,» piemetina Normunds. «No pusvārdiem, no žestiem. Tieši tāpēc arī Eiropas un pasaules čempionātos valsti pārstāv nevis izlase, bet labākais klubs.»NO SIRDSEiropā daudzi jau sāk brīnīties par mūsu kērlinga fenomenu — Latvijas čempionātā piedalās iespaidīgs komandu skaits. Spēlētāji ar pavisam īsu stāžu jau tiecas pēc vietas A grupā, kurā spēlē desmit labākās komandas.Ritvars Gulbis piemin vienu gandrīz kuriozu epizodi: «Nesen uzzinājām, ka tante Šveicē, kur bieži trenējāmies, pirmo reizi ieraugot mūs un redzot, cik maz sajēdzam no kērlinga, teikusi trenerim: «Tev nav ko darīt, ja ar šiem klauniem noņemies?» Toties pēdējā Eiropas čempionāta laikā šī pati tantiņa jau nāca, lai mums paspiestu roku: «Esmu lepna par jums. Tādu progresu nebiju iedomājusies!».»«Tas tāpēc, ka kērlings ir mūsu hobijs un tajā ieliekam sirdi,» Aivars izsaka to, ko izjūt visi. «Paši esam savi ģenerālsponsori. Ir jau arī atbalstītāji — firma, kurā stādā Ainārs, Ritvara sievastēva uzņēmums. Ja labāk spēlēsim, gan jau būs vēl. Krievi varētu būt vislabāk nodrošinātie, arī tehniski labi sagatavoti, bet mēs viņus uzvarējām. Mūsu progresa iespējas vēl ir milzīgas. Sākumā stiprajiem zaudējām bezcerīgi, bet tagad pat skotiem spējam izrādīt cienīgu pretestību. Tieši pret tādiem pretiniekiem kāds veiksmīgs gājiens sagādā vislielāko prieku. Kā turnīrā Šveicē velsiešiem «nozagts» ends («nozagt» nozīmē uzvarēt izspēli, kurā pēdējais metiens ir pretiniekiem — A.V.).» «Tik lielu lēcienu kā līdz šim, gan vairs nebūs,» Ainārs visu piezemē. «Esam tuvu tai robežai, aiz kuras vieniem pašiem izaugsme kļūst lēnāka. Vajadzīgs treneris. Ir izveidojusies sadarbība ar Šveicē dzīvojošo skotu Braienu Greju. Viņš bija klāt Eiropas čempionātā, kopā analizējām spēles, un tas daudz palīdzēja, lai pēdējo mēnešu laikā atrautos no konkurentiem Latvijā. Varbūt arī tāpēc, ka šim hobijam pieejam visprofesionālāk, visnopietnāk gatavojamies sacensībām un nebaidāmies spēlēt ar stiprām komandām.»REZERVEI JĀBŪT Ledeņu dāmas ir piecas. Iveta Staša tūdaļ arī paskaidro, kāpēc tā: «Ar mums kā ar bitēm. Viss var gadīties! Nupat Ieva kādu laiku nespēlēja, jo mājās aug četrus mēnešus vecs bēbis. Rezervei jābūt. Taču arī ne pārāk lielai. Kad bijām sešas, visas gribēja spēlēt, līdz dažas izveidoja citu komandu — Nicoll, kas tagad ir mūsu sīvākās sāncenses.» Ledeņu pašreizējais sastāvs tapa pamazām un galīgi nokomplektējās tikai pēc piedalīšanās 2003.gada Eiropas čempionātā. Atšķirībā no Roņiem dažām jau bija sportiskais rūdījums — Ieva Krusta nodarbojās ar orientēšanos, Una Grava–Ģērmane ar volejbolu, Zanda Bikše spēlēja tenisu. «Es gan skolā pat no fizkultūras biju atbrīvota,» nosmej Iveta. Bet, ieraudzījusi kērlingu, nodomājusi: «Tas gan man derētu!» Un kā vēl der! Visām piecām.«Mūsu trumpis ir lieliska sapratne — laukumā iztiekam bez strīdiem,» Zanda Bikše min vienu no panākumu stūrakmeņiem. «Cenšamies visu izrunāt pirms spēlēm.» «Tagad ļoti noder, ka es kopā ar puišiem biju Eiropas čempionātā un tribīnēs sēdēju līdzās trenerim,» Iveta lepojas ar vērtīgo pieredzi. «Viņš daudz analizēja spēles, un es par tām zinu varbūt vairāk nekā viņi. Daudz ko no tā cenšos nodot meitenēm.» «Šī sezona skaidri parādīja, ka taktiskajā ziņā mēs esam soli priekšā pārējām, kaut tehniski varbūt arī neesam pašas labākās,» vēl vienu Ledeņu plusu min Dace Munča. OLIMPISKAIS SAPNISJoprojām daudzi ironizē, ka drīz Latvija būs ziemas sporta lielvalsts, jo olimpiskajās spēlēs piedalīsies arī kērlingisti. Čempioni sapņo un redz arī, kā to sasniegt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka abās komandās jau ir olimpiskie akcenti — Unas vīrs ir slēpotājs Juris Ģērmanis, kurš startēja spēlēs Nagano un Soltleiksitijā, Aināra draudzene Žaklīna Litauniece burāja Sidnejā.«Varbūt tas skanēs ar pārlieku patosu, bet es patiešām jau pēc pirmajiem treniņiem sāku domāt par olimpiskajām spēlēm,» Ritvars pauž visas komandas apņēmību virzīties uz mērķi. «Tas palīdz koncentrēt spēkus, lai mērķi sasniegtu. Teorētiski mums vēl ir iespējas kvalificēties spēlēm Vankūverā. Bet būsim reālisti — gada laikā vinnēt Eiropas B grupas turnīru, tikt uz pasaules čempionātu un tur ieņemt piekto vietu vēl nav mūsu spēkos. Līdz Sočiem jau reālāk. Tad mums visiem vēl nebūs 40, bet kērlingistu stāžs būs dubultojies.»«Arī mums šis sapnis ir un no tā nedomājam atteikties. Taču sievietes vairāk ir pakļautas dažādiem riskiem, kas uz brīdi kērlingu var nobīdīt malā. Eiropas čempionātā B grupā jau divreiz esam spēlējušas par trešo vietu, taču zaudējām. Tas nozīmē, ka nemaz tik neiespējami tas nav,» cerību un pacietību saglabā Iveta Staša un Ko.