» Pirmos panākumus junioru līmenī Kreilis, kā viņu ierasts dēvēt komandā, guva kopā ar brāli Tomu, bet pieaugušo līmenī sekmīga sadarbība izvērtās ar Mārtiņu Pļaviņu un Aleksandru Samoilovu. Īpaši ražīgs bijis pēdējais gads - pagājušās nedēļas pasaules čempionāts bija pirmās lielās sacensības kopš 2012. gada Londonas olimpiskajām spēlēm, kurās Jānis netika pie medaļām.
Kur slēpjas tavu panākumu atslēga?
Visu laiku pirms tam paralēli spēlēju arī zālē, un šis bija pirmais gads, kad nespēlēju zālē. Sagatavojāmies, bija mazāk traumu, un tas arī deva rezultātu - tagad diezgan labi un stabili spēlējam. Trijos Grand Slam turnīros tikām finālā, tas jau vien ir kaut kas. Grūti gan būs to noturēt. Ja vienreiz vinnē, tas liekas riktīgi labi, bet, ja tas jāizdara vairākas reizes, tas ir ļoti grūti. Galvenais, ka spēļu sanāk ļoti daudz. Īsti nav laika, lai piestrādātu pie tehniskām niansēm. Vajadzētu pie aizsardzības pastrādāt, pie serves. Diezgan grūti arī fiziski. Tāpēc jau ir tā: sezonas sākumā bijām krietni pārliecinoši pret pretiniekiem, tagad jau ir jācīnās ne pa jokam pret jebkuru.
Kādas ir iespējas fizisko bāzi uzlabot sezonas gaitā?
Viss grūtais ir jāizdara ziemā. Vasaras laikā var tikai pieslīpēt kādas maziņas niansītes. Laika lielam darbam nav. To jūt, jo mums ar Sašu jau šī ir pirmā sezona, man pašam šī ir pirmā sezona kā aizsardzības spēlētājam vispār. Protams, gribas labāk, taču no pirmās sezonas daudz negaidījām. Cerējām, ka iespēlēsimies.
Ja gribi labus rezultātus pludmalē, tad ziemā klasisko volejbolu labāk nespēlēt?
Jā, jo zālē jau arī sezonas laikā no tevis izsūc maksimumu. Agrāk visu laiku bija jāspēlē, bija divi treniņi dienā. Man jau patīk, bet, ja ir abi divi kopā, nav atpūtas, tad tas ir bišķiņ par traku.
Vai tas nozīmē, ka, regulāri izcīnot augstas vietas, arī pludmales volejbolā ir iespējams nodrošināt iztiku?
Iespēja ir. Galvenais jau ir spēt visur izbraukāt. Paldies mūsu sponsoriem, kuri dod šo iespēju izbraukāt. Ko iegūstam prēmijās, tas mums paliek. Nav kā tenisā vai kur citur, bet dzīvot var. Ir arī motivācija - labāk spēlēsi, vairāk nopelnīsi. Brazīlietis Emanuels, šķiet, ir nopelnījis vairāk par miljonu, pat tuvu diviem, bet viņš spēlē jau divdesmit gadu. Pagaidām gan nedomāju par prēmijām. Vairāk gribu pēc iespējas vairāk titulu izcīnīt, kamēr esam labā formā, labi spēlējam.
Esat gatavi cīnīties par uzvaru kopvērtējumā?
Tas būs ļoti grūti. Parasti vadošie pāri divus trīs turnīrus nospēlē labi, tad ir maziņš kritumiņš. Nav tā, kā pirms dažiem gadiem, kad Dālhauzers ar Rodžersu no desmit turnīriem vinnēja astoņus, visus vienkārši noslaucīja. Tiklīdz formiņa bišķiņ sēžās, nāk citi. Pārējie jau nesnauž. Tiklīdz zaudē, tā ir iespēja vairāk patrenēties un pēc tam būt stiprākiem. Konkurence pieaugusi ne tikai spicē. Pasaules čempionāts jau to pierāda - pret jebkuru var uzrauties. Mums apakšgrupā divas spēles bija trijos setos. Labi, galotni vinnējām, bet ir grūti. Es neteiktu, ka kādā spēlē bijām baigie favorīti. Visiem iet līdzīgi.
Liela daļa līdzjutēju joprojām nevar sagremot tavu šķiršanos no Mārtiņa Pļaviņa pēc pērn gūtajiem panākumiem...
Kā lai izskaidro? Es negribēju spēlēt tā, ka man visu laiku ir jāiet blokā. Man nav bloķētāja auguma, turklāt visu laiku tikai lēkāt nav interesanti. Aizsardzībā, ja kaut ko pacel, vismaz ir vēl kaut kādas darbības klāt. Ar Sašu [Samoilovu] kopā spēlēt ir ļoti patīkami, viegli. Ir sajūta, ka nav vairs tie neērtie pretinieki. Ja labi nospēlējam, varam vinnēt visus. Nav vairs tā, ka nāk pretī garie, tad ar Mārtiņu nezinājām, kā būs. Tagad, lai kas nāk pretī, varam katrā spēlē iet uz uzvaru.
Ar Sašu ātri izdevās atrast kopēju valodu laukumā?
Vienmēr jau var atrast, kur piekasīties. Ir nianses, bet saprotamies labi. Ļoti palīdzēja Ēģiptes treniņnometne, jo diendienā bijām kopā, pieslīpējām visas niansītes. Tikai pirmajos turnīros Ķīnā neizdevās parādīt, jo uzpūta vējš. Saša teica, ka sajūtas ir dīvainas. Atsevišķas spēles gan bija nepatīkamas. Negribas zaudēt uz divpadsmit punktiem. To arī Sašam pēc vienas spēles pateicu: varam zaudēt, bet nu tā, lai nav kaut kāds smagais «sčots». Tad pašam ir garīgais zemē, arī visiem pārējiem.
Kā ir ārpus laukuma?
Latvijā jau treniņos tikai tiekamies. Katram savas darīšanas. Ir pat grūti treniņu uztaisīt, jo to dienu ir tik maz. Vienam kaut kas jādara, otram pie masiera jāaizskrien.
Vēl pirms gada varēji iedomāties, ka Latvijas duets var būt starp pasaules ranga līderiem?
Bija grūti ko tādu iedomāties. Apvienojoties bija tāds mērķis, taču necerējām, ka to izdosies īstenot tik ātri. Jau trešajā turnīrā uzvarējām. Tagad ir kaut kā jāmāk to līmeni noturēt, taču tas ir ļoti grūti. Ir bedrītes. Sliktās spēles arī parādās vairāk nekā iepriekš.