Bēda vien tā, ka par pozitīvu rezultātu — visi kā viens domā par 6 punktiem! — nebūt nevaram būt pārliecināti. Februārī nospēlētais pārbaudes mačs ar Armēniju slavas dziesmas nemudināja atskaņot. Vēl bēdīgāks fakts, ka ar spēļu praksi čābīgi. Taču tas nedrīkst būt aizbildinājums.
Luksemburgas izlases rīcībā nav skaļu uzvārdu no slaveniem klubiem. Šīs fakts gan nedrīkst kalpot modrības zaudēšanai. Tas drīzāk ir latiņa, ko paši sev uzstādām, lai prasmīgi spētu pārvarēt.
Galvas tiesu pārāki neesam. Šajā ciklā Luksemburga jau sāpīgi iekodusi Šveicei (uzvara) un Moldovai (neizšķirts). Ja pieļausim kļūdas gatavošanās procesā, arī mēs nekur nespruksim.
Spēlēt izlasē ir liela atbildība, tāpēc pret iekļaušanu kandidātu sarakstā jāizturas ar lielu cieņu. Ja patiesi ir Māra Verpakovska vārdi — "divas nedēļas intensīvi trenējos speciāli izlases spēlēm" — tie pelna cieņu, lai cik asi kādam gribētos Māri "nolikt". Arī viņš labi apzinās, ka pēdējos gados karjera nav gājusi pa augšupejošu līkni. Vēlreiz to atgādināt nav nepieciešams. Saprazdams, ka klubā ar viņu rēķinās mazāk, Māris nevis nolaidis rokas, bet atbildīgi izturējies pret izlasi, jo zina, ka "spēlētāju izvēlē Starkova rokas nav kļuvušas garākas.
Zinot, ka prakses trūkums ir vairākiem kandidātiem, jācer, ka Verpakovska sacītais citiem bēdu brāļiem nav kā jauna lappuse grāmatā. Katram individuāli jābūt atbildīgam — sev un valstij!
Mūsu futbola druva nekad nav bijusi plaša, taču ir piemēri, ka arī no mazumiņa var paveikt lielas lietas. Nedrīkst apstāties. Jāturpina kārpīties uz augšu, un tad izdosies pārņemt stafetes kociņu no 2004.gada Eiropas čempionāta varoņiem!