Jāveido pamati un tradīcijas. Saruna ar Latvijas Triatlona federācijas prezidentu

Kāda ir Latvijas triatlona saimniecība?

Salīdzinājumā ar vairumu citu sporta veidu triatlons ir ļoti jauns, tāpēc padomju laikos nepaspēja izveidoties spēcīgas tradīcijas un šobrīd sporta skolās nav triatlona grupu. Laikiem mainoties, nevienam tas nebija aktuāli, tāpēc tas tā ir saglabājies līdz šim. Cenšamies to ieviest – atrast trenerus, izveidot programmu. Mums ir labas sarunas ar Valmieru, kur šādas grupas varētu izveidot. Ceram ar laiku to panākt arī Rīgā. Samērā nopietni ar bērniem triatlonā šobrīd strādā tikai Dobelē un Daugavpilī. Esam mazā federācija, jo mūsu sportisti vēl nav tikuši uz olimpiskajām spēlēm, tāpēc no valsts saņemam minimālo bāzes finansējumu.

Kāds ir starptautiskās savienības atbalsts?

Arī pasaulē triatlona organizācija vēl nav izveidojusies tik liela kā vieglatlētiem vai riteņbraucējiem. Salīdzinoši Starptautiskās Triatlona federācijas gada budžets ir mazāks par Latvijas Futbola federācijas gada budžetu. Veiksmes stāsts ir klasiskais triatlons jeb Ironman, kur ir ļoti lielas korporācijas, milzīgas sponsoru naudas. Tas jau ir kļuvis par biznesu. Kopš 2000. gada olimpiskajā programmā esošais ir olimpiskais triatlons, kurā ir krietni īsākas distances. Olimpiskais triatlons un Ironman ir divas dažādas organizācijas.

Kāpēc olimpiskajās spēlēs nav klasiskā triatlona?

Tas gluži vienkārši ir pārāk garš. Olimpiskais raidlaiks ir ļoti dārgs, un neviens nav gatavs šādā formātā rādīt astoņas deviņas stundas no vietas.

Klasiskais triatlons laikam jau vairs nav aktīvās atpūtas veids, bet prasa nopietnu sagatavošanos?

Tajā parasti piedalās sportisti, kuri jaunībā startējuši īsākās distancēs un vēlas izaicināt sevi tālāk, tomēr ir visai liela grupa cilvēku, kuri līdz zināmam vecumam nodevušies naudas pelnīšanai, kā rezultātā arī mazliet sabeiguši veselību un sākuši domāt, kā to atgūt. Triatlons ir ļoti labs veids ne tikai veselības stiprināšanai, bet arī pašpārliecinātības iegūšanai un sevis izaicināšanai.

Kādas Latvijā ir iespējas nodarboties ar šo sportu?

Esam izveidojuši gana lielu sacensību kalendāru, kas vasarā aizpilda gandrīz katru nedēļu. Nākamajā gadā ir iecere pirmo reizi pie mums sarīkot tā saucamo Half Ironman jeb klasiskā triatlona pusdistanci.

Kā sadzīvojat ar populāro riteņbraukšanas un skriešanas seriālu rīkotājiem?

Piedāvājums ir milzīgs, taču necenšamies koncentrēties uz citiem sporta veidiem. Jāsaprot, ka mums ir tikai nepilni trīs mēneši aktīvās sezonas, tāpēc manevra iespēju nav tik daudz. Skatāmies vienīgi uz to, lai mūsu sacensības nepārklātos ar nozīmīgākajām sacensībām kaimiņvalstīs, kur mūsu jaunieši parasti brauc sacensties.

Kā Latvijas triatlons kotējas starp kaimiņiem?

Organizatoriski varam uztaisīt augsta līmeņa sacensības, par ko liecina tas, ka igauņu sportisti, kuri pirms pieciem gadiem uz sacensībām Latvijā nemaz neskatījās, tagad aktīvi tajās piedalās. Igauņi gan pirmo reizi pagājušajā gadā rīkoja komercsacensības zem Ironman zīmola, kas ir pavisam cits līmenis. Šī pieredze gan viņiem bija ne līdz galam veiksmīga, jo izdevās savākt tikai pusi no cerētā dalībnieku skaita.

Un sportiskajā ziņā?

Lietuviešiem noteikti esam priekšā, bet igauņi pagaidām ir pārāki. Viņi bijuši visās olimpiādēs, izņemot Londonu, kur viņu sportists palika uzreiz aiz dalībnieku robežas. Igaunijā valsts finansējums Triatlona federācijai ir ap simtu astoņdesmit tūkstošiem eiro gadā. Mums ir trīsdesmit tūkstoši. Viņiem ir apmaksātas četras treneru vietas, bet mēs nupat dabūjām pirmo, apmaksātu ar minimālo algu, tomēr tas ir solis uz priekšu.

Cik tuvu dalībai olimpiskajās spēlēs bijuši Latvijas triatlonisti?

Ļoti tuvu neesam bijuši. Tas nav viegli, jo ir samērā maza kvota. Olimpiskajās spēlēs piedalās pa piecdesmit sešiem sportistiem vīriešu un sieviešu konkurencē, bet triatlona federācijas ir vismaz simtu divdesmit valstīs. Daudzās no tām triatlonam ir milzīgas tradīcijas un iespējas trenēties cauru gadu. Pagājušajā gadā Andrejs Dmitrijevs startēja pirmajās Eiropas spēlēs. Lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, nepieciešams izveidot koncentrētu izlasi ar treneriem un spēcīgākajiem jaunajiem triatlonistiem, nodrošināt viņiem iespēju trenēties visa gada garumā. Ir garš ceļš ejams, taču, fokusējoties uz mērķiem, tas ir paveicams.

Vai nākamajā olimpiskajā ciklā varat izvirzīt mērķi tikt uz Tokiju?

Izredzes nav lielas, bet varam cīnīties. Ir talantīgi sportisti, bet viņu vecums vēl ir tāds, ka līdz 2020. gadam viņi vēl var nepaspēt iekļauties nozīmīgāko sacensību apritē. Lai sakrātu ranga punktus, sportistiem aktīvi jābraukā apkārt pa sacensībām, turklāt ne visās viņi tiek klāt ierobežota dalībnieku skaita dēļ. Sistēma ir līdzīga kā tenisā, tāpēc jāmeklē iespējas startēt, vadoties pēc savas vietas rangā. Mazliet vieglāk ir sievietēm, jo konkurence ir mazāka. Svarīgi, ka mūsu jaunajiem sportistiem ir vēlme to sasniegt. Tas pats Savēlijs Suharževskis ir definējis sev mērķi tikt uz olimpiādi.

Ja jābraukā apkārt, tas nozīmē, ka nepieciešami lieli līdzekļi!

Nenoliedzami tā tas ir. Turklāt ir arī citi izdevumi, jo ziemas periodā jābraukā uz treniņnometnēm, jāmeklē sparingpartneri. Tāpēc bieži vien astoņpadsmit gadu vecumā ir smaga izšķiršanās, turpināt sportot vai meklēt ko citu. Šajā ziņā ir varianti arī pārcelties uz Ameriku, Spāniju, Angliju, kur ir spēcīgas augstskolas ar spēcīgiem triatlona klubiem.

Vai Latvijā ir kāds šāda ceļa gājējs?

Ir piemērs Artūrs Sprukts, kurš pabeidza vidusskolu Daugavpilī un aizbrauca mācīties uz Sanktpēterburgu. Tur ir augstskola un laba līmeņa triatlona klubs, kurā viņš turpina trenēties. Redzēsim, kā viņam izdosies.