Kā finansējam sportu?

Te darbojas biznesa likumi — stingri juridiski noteikumi visiem dalībniekiem, īpašnieku ieguldījumi un peļņa. Viss skaidrs.Sekojot līdzi sporta ekonomikas attīstībai Austrumeiropā, it sevišķi Krievijā, rodas daudz jautājumu. Milzīgs naudas apjoms tiek ieguldīts Krievijas sportā — futbolā, basketbola, volejbolā, hokejā. Ir lielas ambīcijas veidot pasaules līmeņa konkurētspējīgas līgas un klubus. Ambīcijas ir tik lielas, ka reāli nauda netiek skaitīta, jo tā vienkārši ir un būs, cik vien nepieciešams. Organizatoru un īpašnieku ambīcijas netiek saistītas ar biznesa spēles noteikumiem.Visbeidzot Latvija. Mēs atrodamies vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā pēc valsts ekonomiskajiem rādītājiem, bet aizvien biežāk runājam par Eiropas līmeņa algām. Nav izprotama tendence, ka uz valsts un pašvaldības (kā galveno naudas avotu) bāzes tiek veidotas sporta struktūras, kas savus tēriņus Eiropas līmenī novirza melnādainajiem basketbolistiem, latviski nerunājošiem futbolistiem un volejbolistiem. Pārsteidzoša ir viena otra vidusmēra basketbolista «tirgus cena», kas jāraksta turpat ar sešām nullēm. Skaidrs, ka «uzsēšanās uz astes» valsts un pašvaldības iestāžu budžetam ir veids, kas arī spēj nodrošināt īpašnieku un funkcionāru intereses. Bet kur ir šī ekonomiskā jēga — iedzīvotāju nodokļu maksājumu pārvēršana neadekvātās algas izmaksās atsevišķiem basketbolistiem un futbolistiem, it sevišķi ārvalstu. Pilnīgs ekonomisks absurds! It sevišķi situācijā, kad katastrofāli trūkst naudas bērnu un jaunatnes sporta attīstībai. Jādomā, lai nodokļi būtu novirzīti pareiziem mērķiem.