Martins Dukurs: dzīvē vienmēr jācīnās līdz galam

Liels paldies dakterim no bobslejistu komandas un Ivo (Pakalnam – skeletonistu komandas palīgs, aut.), kurš sagatavoja kamanas, jo pats pēdējā treniņā nebraucu. Ceturtdien visu dienu nogulēju gultā, bija vājums. Apsvēru arī iespēju, ka varētu nebraukt. Taču laikam spītības dēļ nosvēros par pretējo.”Martins atzina, ka galīgo lēmumu pieņēmis, domājot par starta grupu Vankūveras ziemas olimpiskajās spēlēs. “Dzīvē gadās visādi, jācīnās līdz galam. Galu galā nevar zināt, kā ies tālāk. Tikpat labi varēju izlaist šo posmu, nepaveiktos nākamajā Sanktmoricā, un tā varētu zaudēt arī vietu labāko desmitniekā. Uzskatīsim, ka esmu guvis vērtīgus punktus, lai no Top 10 neizkristu. Piektdienas divi braucieni bija labākie, ko šonedēļ šajā trasē veicu. Tādā ziņā, protams, paveicās. Izspruku no vāciešu nagiem…”Gluži apmierināts ar Kēnigzē sasniegto septīto vietu bija arī Martina brālis Tomass.“Kopumā braucieniem nebija ne vainas. Pirmajā nedaudz kļūdījos trases lejasdaļā, tāpēc beigās vairs nebija tāda ātruma. Otrajā ne pārāk labi sanāca starts, nedaudz zaudēju līdzsvaru. Pietrūka dažu simtdaļu, lai būtu augstāk, bet īpaši par to neskumstu. Ja paskatāmies, kas man ir priekšā – Martins, trīs vācieši, Bromlijs… Turpat vien esmu!”