Var tikai zīlēt, kādus sportiskos augstumus Miloslavskis varētu sasniegt, ja dzimtajā Liepājā būtu modernajiem standartiem atbilstošs peldbaseins, ja treniņprocesam pieticīgais gada budžets būtu par nullīti lielāks, ja pareizie knifi treniņmetodikā būtu atrasti divus gadus agrāk. Taču tāda nu reiz ir Latvijas sportiskā realitāte – talanti piesakās daudzos krasi atšķirīgos sporta veidos un visiem siltumnīcas apstākļus sagādāt praktiski nav iespējams. Kur pietrūkst bāzu, kur apsviedīgu cilvēku, kur naudas. Laiks, kad gluži nesportisku lielvalsts ambīciju vārdā piedalījāmies sportisko panākumu kaldināšanā "par katru cenu", par laimi, paliek aizvien tālākā pagātnē. Pat sportistu leksikā ilgas pēc kādreizējiem labumiem faktiski vairs neieskanas.
Arī džudistu Vsevolodu Zeļoniju gribas pieskaitīt uzvarētājiem. Par spīti tam, ka zaudējums jau pirmajā cīņā dod argumentus arī tiem, kuri šādu secinājumu apšaubīs. Taču četrkārtējā olimpieša bargākais soģis ir viņš pats, tāpēc Zeļonija atzinums par gandarījumu 35 gadu vecumā, vēlreiz izlaužoties cauri bargajam atlases sietam, pelna pietiekamu cieņu. Tāpat kā viņa rosība džudo attīstības lauciņā, solot šā sporta veida tradīciju turpināšanu.
XXIX olimpiādes spēļu noslēguma dienā 24.augustā šāda veida uzvarētāju saraksts noteikti būs garāks par Latvijas medaļnieku listi. Un, kaut arī Pekinas spēles Latvijas olimpiskajā vēsturē, visticamāk, tiks nosauktas visspožāko panākumu guvēju vārdā, tieši "mazo" uzvarētāju skaits un īpatsvars uzrādīs patieso mūsu valsts sportiskās delegācijas kvalitāti.