«Saprotu visu, turklāt lieliski,» viņš paskaidro. Sarunas gaitā par to neradās ne mazāko šaubu. Lai arī paredzētā dalība Londonā viņam būs debija olimpiskajās spēlēs, par to Konstantīns neliekas ne zinis – tādas pašas sacensības vien būs. Toties Latvijas ģerbonis, karoga krāsas un himna – tās gan padarīšot debiju olimpiskajās spēlēs par īpašu.
Ar nelielu nokavēšanos tikšanās vietā ieradās arī 2000. gadā
olimpisko bronzu džudo sacensībās ieguvušais Vsevolods Zeļonijs, kurš
palīdz Ovčiņņikovam ar padomiem un būs viņa sparingpartneris Londonā.
«Starp citu, džudo Latvijai izcīna vairāk medaļu Eiropas čempionātos
nekā jebkurš cits sporta veids,» Zeļonijs norāda argumentu, kāpēc
džudisti ir viena no lielākajām Latvijas cerībām Londonā.
Pastāsti, kā sāki nodarboties ar džudo!
Pirms džudo
trenējos vingrošanā, uz kurieni mani «ievirzīja» tēvs. Bet vingrošana
man ne pārāk gāja pie sirds. Gribējās darboties dinamiskākā un
vīrišķīgākā sporta veidā. Tāpēc vingrošanu metu pie malas un pārgāju uz
džudo grupu.
Kā gatavojies olimpiskajām spēlēm un kam pēdējā mēnesī pievērsīsi vairāk uzmanības?
Nupat
bijām treniņnometnē Spānijā. Tur bija liela slodze, tāpēc tagad mazliet
ievilkšu elpu, lai atgūtu spēkus un fiziskā kondīcija visaugstākajā
līmenī būtu tieši Londonā, uz kurieni izlidošu jau pēc divām nedēļām.
Tagad nekas neordinārs treniņprocesā nav paredzēts.
Vai ir kāda konkrēta stila pretinieki, kuri tev ir neērtāki?
Atbildēšu tā – ceru, ka es pats esmu neērts visiem maniem pretiniekiem.
Izlases treneris Oļegs Baskins ar Jevgēņiju Borodavko pēc Spānijas vēl divreiz ciemosies Igaunijā...
Tās vairs nebūs gluži treniņnometnes, bet izbraucieni
rehabilitācijas nolūkos. Es atpūtīšos tepat Latvijā. Man ir mazliet
citādāks gatavošanās plāns.
Vai Spānijā izdevās viss iecerētais?
Jā, pilnībā. Visa gatavošanās rit kā pēc plāna, esmu uz pareizā ceļa.
Pirms četriem gadiem biji tuvu, lai kvalificētos Pekinas olimpiskajām spēlēm, bet toreiz mazliet pietrūka…
Tas
ir stipri par maigu teikts. Es jau praktiski biju Pekinā [drūmi
smejas]. Pietrūka mazāk nekā melns aiz naga. Viss izšķīrās vienā cīņā
kvalifikācijas turnīrā Portugālē, kur es pusfinālā cīnījos ar mājinieku.
Pēc tam zaudēju arī cīņā par trešo vietu un paliku pirmais aiz strīpas.
Tā nu Portugālē tiesneši lēma… Pietrūka divu punktu, lai kvalificētos
Pekinas spēlēm. Divi punkti – tas ir viens uzvarēts satvēriens četru
gadu periodā… Ārkārtīgi maz!
Sašutums droši vien bija milzīgs.
Toreiz sajūtas bija
divējādas. No vienas puses – es biju viens no kontinenta labākajiem
pieciem džudistiem, kas, protams, lika justies gandarītam un lepnam. No
otras puses – uz Pekinu netiku. Priecājos arī par to, kas izdevās, bet,
jā, protams, bija arī sarūgtinājums, jo varēju nostartēt vēl labāk.
Bet tas droši vien norūdīja?!
Jā, pat mazliet saniknoja
pozitīvā nozīmē, un sāku tiekties pēc mērķa vēl cītīgāk. Olimpiskā
atlase notiek divus gadus, un tas ir ļoti nervozs laiks – visi vēlas
iegūt punktus, uzvarēt, iekļūt olimpiskajās spēlēs. Bija daudz lieku
domu galvā. Kolīdz man izdevās abstrahēties no tā visa – tas bija pirms
pēdējā Eiropas čempionāta – un nomierināties, tā es uzreiz arī izcīnīju
rezultātu, kas man garantēja ceļazīmi uz Londonu. EČ Čeļabinskā
koncentrējos uz medaļas izcīnīšanu, nevis uz kvalificēšanos olimpiskajām
spēlēm. Jā, EČ medaļa garantēja ceļazīmi uz Londonu, bet tā bija liela
atšķirība – mērķēt uz 2012. gadu Londonā vai uz medaļu šeit un tagad –
EČ Čeļabinskā. Prieks, ka esmu viens no labākajiem Eiropā. Domāju, ka
varēju arī iekļūt finālā un pat uzvarēt tajā… Ja vien sakristu dažādi
apstākļi. Piemēram, ja čempionāts nenotiktu Krievijā un ja man pusfinālā
nebūtu jācīkstas ar krievu. Vai kaut vai pret to pašu džudistu būtu
jācīnās citā valstī. Mājas sienas krieviem ļoti palīdzēja uzvarēt EČ.
Vai tavā svara kategorijā ir kādi izteikti favorīti?
Nē,
džudo vispār ko prognozēt ir praktiski neiespējami. Tā nav peldēšana vai
skriešana, kur vienmēr uzvar spēcīgākais. Džudo ir jāuzvar
«piespēlētais» pretinieks, jābūt konkrētajā brīdī labākam, viltīgākam,
spēcīgākam.
Vai iespējamo pretinieku plusus un mīnusus jau pēti?
Nē,
visi elites džudisti viens otru labi pazīst. Ar vairākiem esmu jau
cīnījies, dažus jau esmu uzvarējis, dažus vēl ne. Es olimpiskās spēles
uztveru tieši tāpat kā jebkuras citas sacensības. Manuprāt, tās nav
jāuztver kā kaut kas anormāls. Jābūt aukstasinīgam.
Bet, ja ir satraukums, kā «atvēsināt asinis»?
Es daudz lasu. Vienmēr ņemu līdzi uz katrām sacensībām kādu grāmatu, lai «atslēgtos».
Tev ir Eiropas bronza. Vai ārpus Eiropas džudisti ir spēcīgāki vai aptuveni tādi paši?
Tur startēs 32 cilvēki. 22 no tiem būs pasaules labākie džudisti,
divi papildus cilvēki no Eiropas, kas neietilpst labāko 22 pulkā, un
vairākiem āfrikāņiem piešķīra wild-card. Domāju, tikai viņi nav spējīgi
iegūt medaļu. Visi pārējie to var izdarīt.