Pekina bija interesanta. Sportspēļnieku parādīšanās Latvijas delegācijā palielināja līdzdzīvošanas prieku. Ceram uz turpinājumu!
Pekina bija pragmatiska. Latviešu cerības uz sportiskajiem brīnumiem nepiepildījās ne gleznainajā riteņbraukšanas trasē pie Ķīnas mūra, ne supermodernajā peldbaseinā, ne airēšanas kanālā, ne tenisa centrā, ne basketbola hallē, ne pludmales volejbola stadionā. Katram atsevišķi ņemtajam gadījumam varēja rast savu skaidrojumu, taču visus gadījumus vienoja kas kopīgs. Proti, modernajās olimpiskajās spēlēs brīnumi notiek tikai tādā gadījumā, ja tie ir rūpīgi sagatavoti un nobrieduši.
Pekina bija fatāla. Viktora Ščerbatiha izlaistajam piegājienam, Jeļenas Rubļevskas nedienām ar pistoli, Vadima Vasiļevska saslimšanai — katram no šiem gadījumiem, protams, bija savi, savstarpēji nesaistīti iemesli. Taču visus trīs nelaimes putnus vienoja Atēnās izcīnītais sudrabs. Sagadīšanās vai kaut kas tāds, kam velti meklēt racionālu skaidrojumu?
Pekina bija skarba. Ar neapmierinātības sajūtu sirdī sacensību arēnu pameta ne viens vien mūsu daudzkārtējais olimpietis, liekot aizdomāties par to, cik lielā mērā pieredze ir savienojama ar nepieciešamību sasniegt labāko kondīciju tālu no mājām un ierastajiem apstākļiem.
Pekina bija brīdinoša. Pirms četriem gadiem Atēnās cerīgos toņos rādījās sportiskā nākotne gan Latvijas toreizējiem medaļniekiem, gan virknei jauno talantu. Tagad no lielajiem veiksminiekiem "jauno un perspektīvo" kategorijai īsti pieder tikai Štrombergs, bet mazo veiksminieku bija satraucoši maz. Sagadīšanās vai tendence?