Nedienas ar «kombainu»
Londonā modernās pieccīņas sacensības būs īpašas, jo apritēs tieši simts gadu, kopš mūsdienu olimpisko spēļu pamatlicēja Pjēra de Kubertēna speciāli četrgades lielākajam sporta forumam izlolotās sacensības debitēja spēļu programmā. To ideju franču barons smēlies antīko olimpisko spēļu pieccīņas sacensībās, kurās bija jādemonstrē ideāla karavīra spējas. Pagājušā gadsimta sākumā «ideālajam karavīram» bija jāprot cīnīties ar zobenu un šauteni, peldēt, skriet un jāt ar nepieradinātu zirgu. Tādēļ arī modernā pieccīņa sastāv no piecām disciplīnām - paukošanas, peldēšanas, jāšanas, šaušanas un skriešanas. «Tā ir kā augstākā matemātika,» sarunā ar Dienu pārstāvēto sporta veidu raksturoja pēdējās dekādes Latvijas vadošais pieccīņnieks Deniss Čerkovskis. «Sasniegtais rezultāts jāsalīdzina gan ar konkurentiem, gan ar savu varējumu, turklāt disciplīnas ir ļoti atšķirīgas. Ir ļoti jāiedziļinās, lai tas sporta veids iepatiktos, lai tos atlētus līdz galam izprastu.» Specifiskās disciplīnas ir modernās pieccīņas spožums un posts, jo popularitātes ziņā nav viegli konkurēt ar vienkāršākiem un vieglāk izprotamiem sporta veidiem, tādēļ arī atbalsts mēdz būt mazāks. Sporta veida vadība gan pēdējos gados cenšas darīt visu, lai pieccīņu padarītu skatāmāku un aizraujošāku. Būtiskākā izmaiņa ir šaušanas un skriešanas disciplīnu apvienošana, kas pieccīņnieku rindās izpelnījusies palamu «kombains», atvasinot to no angļu vārda combine - kombinētā disciplīna.
«Šaušana līdz ar to ir izmainījusies kardināli,» Čerkovskis atzina, ka viņam pāreja uz jauno kārtību nebija viegla. Vairs nav iespējams uz acīm salikt klapītes, jo tās traucē skriet. «Daudzi skrien ar pliku galvu, bez brillēm, taču es tik un tā lieku cepuri ar nagu un brilles, lai varētu aiztaisīt vienu aci,» sacīja sportists. Mainījusies arī pati šaušana. «Pirms Sidnejas [olimpiskajām spēlēm 2000. gadā] gatavojos ar mazkalibra pistoli, tad bija pneimatiskā pistole, bet nu pēdējos divus gadus ir lāzers. Pati pistole man gan jau ir divpadsmito gadu, taču stobrs ir mainīts.» Modernās tehnoloģijas gan sagādājušas ne mazums galvassāpju, turklāt optimālais risinājums nav atrasts joprojām. 2004. gada Atēnu olimpisko spēļu sudraba godalgas ieguvēja Jeļena Rubļevska apgalvoja, ka ir starp labākajām «kombainā», taču tik un tā nevarot teikt, ka šī disciplīna viņai ir atstrādāta līdz sīkumam. «Pagaidām vēl skatāmies, kas notiek, kas mainās. Vēl daudz jāpiestrādā pie tā, lai tas viss izskatītos tik skaisti kā biatlonā,» ar radniecīgo ziemas sporta veidu salīdzināja Rubļevska. Viņa norāda, ka šaušanu ļoti ietekmē dažādi faktori - saule, bezvadu internets, lietus. «Tu vari skriet ļoti ātri, bet nostāvēsi trīs šaušanās pa minūtēm desmit, un varēsi vairs nekur arī neskriet. Tikai uz veikalu…» ironiski novilka pieccīņniece. Ķibeles ar tehniku vēl nesenajā Eiropas čempionātā gadījās vienai no Vācijas vadošajām sportistēm, arī Rubļevskai pagājušajā gadā bijis «piedzīvojums» sezonas noslēguma sacensībās, kur notika cīņa arī par vienu ceļazīmi uz Londonas olimpiskajām spēlēm. «Skriešanas laikā biju pirmajā vietā, kas ļautu jau tad kvalificēties spēlēm, taču nostāvēju gandrīz minūti šaušanā, jo dators nefiksēja trāpījumus,» Rubļevska atcerējās, ka gribējies raudāt, redzot, kā viņu tajā brīdī apdzen konkurentes. «Finišēju ap desmito vietu, kas it kā nav slikts rezultāts, taču iekšēji bija ļoti slikta sajūta, jo bija iespēja vienkārši vinnēt.» Šaušanas aparatūru sākotnēji ražojuši vācieši, tad čehi, Londonā būšot franču variants. «Tas ir vienkārši ārprāts. Ražotāji savā starpā nekontaktē, un visi cīnās ar vienām un tām pašām problēmām,» stāstīja Rubļevska. Šajā sakarā gan viņa, gan Deniss nobeidz ar atziņu, ka pagaidām nav jēgas saspringt par tehniskajām lietām, bet pašiem jācenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
Nebrauc tikai atzīmēties
Latvijas modernā pieccīņa līdz šim augstāko virsotni sasniedza 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs, kur Rubļevska izcīnīja sudraba medaļu, bet Čerkovskis spītīga zirga dēļ palika uzreiz aiz pjedestāla un šo neveiksmi ar rūgtumu atminas vēl šobaltdien. Pagājuši astoņi gadi, taču abi joprojām ir šī sporta veida pirmrindnieki mūsu valstī un ir starp pretendentiem uz augstām vietām arī Londonā. «Tāpat aizbraukt un atzīmēties man negribas,» Čerkovskis neslēpa ambīcijas vēl likt par sevi runāt, taču atzīst, ka konkurence ir ļoti liela. «Protams, gribas arī uzkāpt uz tā pjedestāla, bet tādu gribētāju ir daudz. Trīsdesmit seši,» precizē sportists. Viņš gan 11. vietu iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Pekinā nevērtē zemāk kā Atēnās sasniegto, jo pieccīņā tomēr ir daudz dažādu faktoru, kas ietekmē startu - ir pretinieks, kurš jāpārspēj, ir zirgs, ar kuru jāatrod kopīga valoda, ikreiz ir atšķirīgi apstākļi. «Nevar kā šķēpmešanā, kur izej uz starta, un viss ir atkarīgs tikai no tevis paša,» salīdzina Čerkovkis.
Sportists Londonas olimpiskajām spēlēm kvalificējās pēdējā brīdī, šopavasar izcīnot 17. vietu sezonas noslēguma sacensībās Ķīnā. Viņš gan atzīst, ka vēl pirms gada kvalificēšanās bija kā sapnis, jo netrūcis dažāda rakstura problēmu - īsti nevarējis tikt galā ar «kombainu», nebija pats labākais ekipējums, bija arī veselības problēmas. Tomēr, liekot ķieģelīti pie ķieģelīša, Deniss pirms četriem gadiem noteikto mērķi sasniedza un negrasās pie tā apstāties: «Lai gan sezonas sākumā vēl īsti nezināju, vai kvalificēsimies, mērķtiecīgi ar treneri gatavojāmies tieši olimpiskajām spēlēm. Visas sezonas garumā esmu cītīgi trenējies gandrīz bez kļūdām, gandrīz bez apstāšanās, gandrīz bez traumām. Par 95-98 procentiem esam izdarījuši plānoto,» Čerkovskis sakās pierādījis, ka, arī esot Latvijas Olimpiskās vienības B sastāvā, var braukt, piedalīties sacensībās un izpildīt visus normatīvus. Lai kvalificētos spēlēm, nebija jāsasniedz ļoti izcils rezultāts nevienā no disciplīnām, atlika noturēt iepriekšējo līmeni. «Jāņem vērā, ka laiks iet uz priekšu, man jau ir trīsdesmit trīs gadi, un strauju izaugsmi rezultātos nepiedzīvoju. Jāpriecājas, ka sniegums ir gana stabils,» Deniss gan cer līdz olimpiskajam startam pielikt skriešanā un peldēšanā.
Dārgāk, bet labāk
Rubļevska olimpiskajām spēlēm kvalificējās jau pērn, lai gan labprāt būtu gājusi tādu pašu ceļu kā Čerkovskis, jo viņai pagājušajā vasarā veikta ceļgala tīrīšana. «Uzreiz pēc operācijas man pāris dienās bija jāstartē armijas olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro un Eiropas čempionātā Londonā. Nevienu neinteresēja, ka man tikko veikta operācija. Ja nepiedalītos, būtu izmesta no armijas un Latvijas olimpiskās vienības A sastāva un paliktu bez līdzekļiem turpmākajiem treniņiem. Labi, ka Eiropas čempionātā klāt bija olimpiskās vienības ārsts Aldis Cīrulis, kurš sagatavoja pretsāpju injekcijas. Pat nezinu, kā pabeidzu skriešanas disciplīnu,» sportista maizes cieto garozu atklāja Rubļevska. Agrāk iegūtā ceļazīme gan ļāva pakārtot pusotru sezonu, lai labāk sagatavotos Londonai. Rubļevska lēš, ka uz olimpiskajām godalgām sieviešu konkurencē nopietni pretendēšot ap 17 sportistēm, to skaitā arī viņa. «Kā būs, to nezina neviens. Vienkārši jācenšas nostartēt pēc iespējas labāk,» Jeļena neieslīga prognozēs.
Neilgi pirms došanās uz Londonu viņa uz pāris nedēļām devusies uz augstkalni ASV. «Bija iespēja trenēties četrās vietās. Maskavā ir labi apstākļi, taču tur ļoti sarežģītas attiecības starp vietējiem sportistiem un treneriem, kuri kaut ko nevar sadalīt. Pilnīgs bardaks. Aicināja itālieši, taču īsti nezinu, kādi tur ir apstākļi. Bija iespēja pēc Eiropas čempionāta palikt Bulgārijā, taču tur būs arī Ukrainas un Vācijas sportisti, kurus negribu «trenēt» pirms olimpiskajām spēlēm. Kolorādo esmu jau bijusi, tur viss ir vienā vietā, viss strādā, ir sparingpartneri, viss kā nākas,» Rubļevska uzsver, ka labāk braukt nedaudz dārgāk, bet uz vietu, kur ir viss nepieciešamais. Latvijā labi sagatavoties esot teju neiespējami: «Pirms iepriekšējām olimpiskajām spēlēm gatavojos Rīgā un vēl tagad atceros visus sastrēgumus un mainīgos laikapstākļus. Tad vajag uz baseinu Ķīpsalā, tad uz stadionu, tad Kleistos jāšana. Policisti mani jau pazina pa gabalu, jo nepārtraukti nācās steigties. Nebija iespējams dienas laikā pat paēst, par atpūtu nemaz nerunājot. Arī meitai jāpievērš kāda uzmanība. Tāpēc šoreiz teicu vīram, lai dod man iespēju divas nedēļas izrauties, jo tas tiešām ir nepieciešams.» Ar aklimatizāciju problēmu nebūšot, jo pēc atgriešanās līdz startam atliks 18 dienu. Lielā mērā viss gatavošanās darbs jau esot paveikts, un lielāko uzmanību atliek veltīt peldēšanai un skriešanai. «Svarīgi ir pabūt augstkalnē, lai dabiskā ceļā paceltu hemoglobīna līmeni.»
Londonas klimats, vēsais un bieži vien lietainais laiks īsti nesajūsmina nevienu no mūsu pieccīņniekiem, taču Rubļevska norāda, ka tas ir labāk nekā iepriekšējās spēlēs Pekinā un Atēnās piedzīvotā četrdesmit grādu tveice. Lieta, ko britiem noteikti nevarot pārmest, ir viņu rūpība pret zirgiem. Rubļevska ar nepatiku atcerējās spēles Pekinā, kur sportistiem tika piešķirti četrus gadus iepriekš nopirkti zirgi, kuri olimpiskajās spēlēs jau atgādināja parodiju par cēlajiem dzīvniekiem. «Pagājušajā gadā, kad Eiropas čempionāts notika Londonas olimpisko spēļu mājvietā Midvejā, varēja just, ka zirgi ir ļoti labi. Viņus negatavo speciāli sacensībām, bet neilgi pirms tām atlasa. Līdz olimpiskajām spēlēm viņi paliks pie saviem saimniekiem,» stāstīja sportiste, kurai tas ir īpaši svarīgi, jo viņai jāšana ir viens no trumpjiem.
Gatavi turpināt
Gan Denisam, gan Jeļenai šīs būs jau ceturtās olimpiskās spēles, taču sagatavošanās recepte ikreiz mainās. «Sporta veids jau nepārtrauc attīstīties. Dzīvojam līdzi un cenšamies pielāgoties. Varu apgalvot, ka netrenējos pēc programmas, ar kādu gatavojos Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Katras olimpiskās spēles ir savs, neatkārtojams stāsts. Tā ir tā pati upe, taču nevaram iekāpt tajā pašā ūdenī,» Deniss uz lietām skatās filozofiski. Viņš ir gatavs turpināt sportot arī pēc olimpiskajām spēlēm, lai gan nav pārliecināts, ka izvilks līdz 2016. gada spēlēm Riodežaneiro. Pieccīņā gan netrūkst precedentu, kad laurus plūc pat ļoti pieredzējuši sportisti. «Pekinā uz pjedestāla stāvēja divi lietuvieši 35 un 34 gadu vecumā. Atēnās augstā līmenī startēja 40 gadu vecs atlēts no Gruzijas, kurš pārstāvēja ASV,» skaidroja Deniss, piebilstot, ka jāpiepildās arī daudziem citiem nosacījumiem: «Joprojām varu pilnveidoties un sasniegt labu rezultātu, un tas nedara sliktu man un manai ģimenei. Varu pelnīt naudu, darot to, kas man patīk, bet vai federācija ir gatava mani atbalstīt?» retoriski vaicā Čerkovskis.
Rubļevska gan ir nolēmusi nākamajā gadā nestartēt, jo ar vīru pieņēmusi lēmumu par vēl vienu bērniņu. Turpmāko sportistes karjeru lielā mērā varētu noteikt tas, vai Riodežaneiro olimpisko spēļu programmā tiks iekļautas komandu sacensības, par ko vadība lems nākamajā pavasarī. Ja lēmums ir pozitīvs un vēl vienu olimpisko ciklu gatavs startēt arī Čerkovskis, Ļena ir gatava briest arī nākamajām olimpiskajām spēlēm.