Rīgas Dinamo – lielais eksperiments

Es piederu pie tās paaudzes, kas zina, ka tieši Viktora Tihonova trenētā Rīgas Dinamo savulaik izveidota kā pirmā komanda uz patiesi profesionālas bāzes Padomju Savienībā. Taču šobrīd Rīgas Dinamo ir pavisam kaut kas cits. Pirmkārt, tā ir akciju sabiedrība nevis Iekšlietu ministrijas sporta struktūrvienība. Otrkārt, tai nav ne spēlētāju, ne treneru. Treškārt, nav nepieciešamās infrastruktūras. Toties ir atsevišķu cilvēku ļoti lielas ambīcijas (kaut arī bez ambīcijām nav virzības), kas uzdrošinās bez detalizēta plāna un ekonomisko aprēķinu veikšanas pieteikt komandas līdzdalību Kontinentālajā līgā un uzsākt skriešanos ar Krievijas superelites un tuvu šim nosaukumam stāvošajiem hokeja klubiem. Visām šīm komandām šobrīd ir tas viss, kā nav Rīgas Dinamo.Komandas pieteikšana Kontinentālajai līgai no sportiskās puses, iespējams, ir ļoti pozitīva. Taču, kur šeit ir ekonomiskā lietderība? Cik man zināms, pie šādiem detalizētiem aprēķiniem un atbilstoša plāna komandas attīstības izstrādei neviens nav sēdies. Nesen aizvadītās hokeja spēles starp Latvijas un Japānas jauniešu komandām starplaikā Arēnā Rīga, tiekoties ar vienu no Latvijas hokeja komandas spēlētāja tēvu un hokejam tuvu stāvošu personu, uzdevu jautājumu par Rīgas Dinamo kā biznesa projektu. Saņēmu atbildi: "Viss kārtībā, vēl tikai divi miljoni jāatrod!". Tas ir šobrīd, bet kā būs nākamgad un aiznākamgad? Skaidrs, ja nebūs ekonomiskā pamata un runa būs tikai par desmit miljonu notriekšanu, nebūs ne nākamā, ne aiznākamā gada. Tas ir liels eksperiments, jo esam uzsākuši skriešanos ar Krievijas klubiem, kuru finansiālās iespējas ir neizmērojamas un kuru budžeti ir 5-7 reizes lielāki, kuriem aiz muguras stāv naftas un gāzes koncerni, metalurģiskie giganti."Kā tas varēja būt, ka visa Sibīrija ir mūsu?" – tā pēc aizvakar notikušās komandu izlozes pa telefonu man teica Kirovs Lipmans. Tiešām, lidot un pēc tam spēlēt Omskā, līdz kurai no Rīgas ir 4000 kilometru, vai turpat vai 6750 kilometru attālajā Habarovskā, nav tas pats kā doties uz Sanktpēterburgu vai Maskavu. Ko tas nozīmē, uz savas ādas ir izjutuši gan Leonīds Beresņevs kā treneris, gan Krievijas pārlidojumu augstumu un tālumu izbaudījušie Rodrigo Laviņš un Herberts Vasiļjevs, kā iespējamie Rīgas Dinamo hokejisti. Pajautājiet viņiem, kā tas ir, arī jums viņi to pastāstīs.Kā šī situācija var atsaukties uz kopējo hokeja saimniecību. Protams, ja Rīgas Dinamo rada pēc spēlētāju vecuma veidotu komandu piramīdu, tad rodas vienota noslēgta sistēma, kas būtu labi, jo vienkopus būtu gan nauda, gan treneri, gan spēlētāji, kas nodrošinātu efektīvu visa kluba resursu izmantošanu. Tomēr fokusēšanās uz vienu klubu novārtā atstās pārējos.Uzskatu, ka šogad notikušais Latvijas atklātais hokeja čempionāts bija pietiekoši saistošs. Daudzas spēles notika pie pārpildītām tribīnēm Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Ogrē. Superkluba izveidošana noteikti visus akcentus pārnesīs uz tā spēlēm Arēnā Rīga. Valsts čempionāts no visiem aspektiem paliek novārtā, kas ir slikti.Vai pastāv alternatīva? Jā, pastāv. Kaut vai pirms diviem mēnešiem uzsāktās sarunas par Baltkrievijas-Latvijas apvienotās līgas izveidošanu, kurā būtu nodrošināta līdzdalība ne mazāk kā četrām Latvijas hokeja komandām. Tas būtu arī laiks, kad izveidot patiesu Rīgas Dinamo hokeja klubu ar atbilstošu infrastruktūru un ekonomisko bāzi. Pēc tam varētu iet tālāk un spraust augstākus mērķus. Taču šobrīd ir tā kā ir – tukša vieta un superklubs – tas patiešām ir liels eksperiments, lai neteiktu vairāk.P.S. Atcerēsimies, ka mums jau bija eksperiments ar futbola klubu Venta.