Zini, pat Pekinā nav iespējams noslēpties, kaut mani še sargā Ķīnas armija un vēl brīvprātīgie. Džordžs Soross sameklēja. I par Tibetu parunājām, I par situāciju Sičuaņā. Tomēr jutu, ka viņam kaut kas aiz ādas. Tā arī bija. Par sportu jau viņam liela interese neesot, bet vajagot kaut ko par vieglatlētiku uzrakstīt. Bolts baigi diedzot pa stadionu, bet sevišķi viņam patīkot 110 m barjerskrējiens. Ja kāds tik ietekmīgs vīrs lūdz, kā tu neuzrakstīsi. Uzrakstīju kārtējo pasūtījuma rakstu, un vēl nopublicēja. Izrādās, arī lasītāju netrūka. Ceru, ka Džordžam ar patika, kaut vairāk nav zvanījis. Bet gan jau piķis ir pārskaitīts. Šajā ziņā viņš esot tāds zolīds.
Kopš šī brīža vieglatlētikai esmu vairāk pieķēries. Tā otrdienas vakarā no tribīnēm redzēju divus neaizmirstamus skatus. Igaunis Gerds Kanters priekā par čempiona zeltu ar karogu rokās, ovāciju pavadīts, sparīgi noskrēja 100 m. Vairāk urravu nopelnīja tikai jau minētais Bolts. Bet 1500 m uzvarēja mazās Bahreinas lielais dēls Ramzi. Pēc izskata tīrs arābs. Bet visu viņam izkārtoja mazais Ali, kas pēdējos 300 m gregari lomu nospēlēja kā Vija Artmane Kristīni. Ali gan vairāk līdzinās Kenijas masajam, tāpēc nemanāmi pazuda, un piezagās aņuks par krodikulu ķeršanu uz dzīvās ēsmas. Ramzi izrīkojās vēl nežēlīgāk. Dimam Miļkevičam tādu gregari! Varbūt arī būtu palīdzējis, taču šobrīd gregari laikam vairāk vajadzīgs mūsu barjerskriešanas attīstībai.
Ja menedžerei izdotos sameklēt kādu, kas uztaisa falšstartu, nogāž pāris barjeras, nodod nepareizās analīzes, savāc visas traumas, tad arēnā tik atliktu parādīties uzvarētājam un finišēt paceltām rokām. Tad laipni gan varētu atbildēt arī uz žurnālistu jautājumiem, nevis likt gaidīt līdz Rīgai un Jaunam gadam, kad jāskatās Vieglu garu. Vienīgā problēma esot menedžeres aizņemtība. Vēl tik daudz audzēkņu, tik daudz olimpisko startu. Bet galvenais, ka rakstniecība iepatikusies. Ir pašai, ir radiniekiem. Tiekot dibināts ģemenes uzņēmums SIA Pirms pirmās barjeras. TV5 esot pirmie rindā pēc scenārija seriālam Saule lec, Olijars gatavojas. Rādīšot 364 dienas gadā. Tik Ziemssvētkos ne, jo tad saule gandrīz nelecot. Mums te un jums tur atliek vien gaidīt Vasiļevska un Ko sauli uzlecam.
Jāni, joprojām netieku skaidrā (tā ir!). Kā tas varēja būt, ka mūsu basketbolistes zaudēja abus svarīgos mačus gan Baltkrievijai, gan Korejai? Tādas slaidas un smukas! Buļbašiem šī bija vienīgā sporta spēļu komanda, tāpēc biedrs Lukašenko resursus nežēloja, kamēr Latvijas valdība, kā nikni rakstīja jumtalapa, mūsējām noskauda pārdesmit tūkstošus. Tad i taļismanu Buļu, i Noviku varētu iekļaut delegācijā. Tā Zvirgzdiņam allaž soliņš bija par īsu. Nu varēja tak otrs ģenerālsponsors SIA Kalvītis&Dēli piemest trūkstošo! Tik, cik te vajag, hokejisti nemaz nejustu. Pret Koreju ir skaidrs – nespējām nosegt perimetru un šās salēdēja truļņikus. Un kā tu nosegsi, ja sastāvā trīs Kimas, viena Jina, viena Sina (nule satiktais Dindurgens stāstīja, ka esot trīnītes, tikai tēvs katrai savs). Ne jau tikai ķīnieši, arī korejieši mums visi vienādi šķiet. Tur jau ne tikai Baško galva sareibst. Tomēr tik un tā meitenes ir malaces. Dzimtas turpinās – ir Džabara, kura meita Anete, ir Jansonu (Ziedonis reizēm meta trijniekus kā korejietes), ir Eglīšu. Arī Ievai basketbolā dziļas saknes (tikai pa uzvārdiem gan nevajag radniecību meklēt, jo var iebraukt auzās, kā dažam nedēļrakstam jau ir gadījies). Tagad arī pasaules reitingā mūsējās noteikti vairs nebūs aiz Senegālas un Burkina Faso.
Tas arī viss. Tagad mierīgāk ap sirdi kļuva. Par Sorosu izstāstīju, Ziemassvētki sāk gaidīties.
P.S. Jāni, pavisam bija piemirsies. Siens laikam jau novākts un šķūnī savests. Atāls sausajā vasarā neaug. Tad jau arī dakšas nevajadzīgas noliktas stāv šķūņa tālākajā kaktā. Lūdzu atrod. Noslauki putekļus. Man te vienam esot vajadzīgas. Arī jaunajā seriālā noderēšot. Galvenais, lai ir siena nevis mēslu dakšas.