Kāda ir Latvijas Tenisa savienības jaunā ģenerālsekretāra vīzija?
Viens no galvenajiem uzdevumiem ir atvieglot mūsu potenciālo labāko spēlētāju ceļu pretī virsotnēm. Amatieru sports kā tāds pie mums ir labā līmenī, par to liecina kaut vai tas, ka laukumi mums regulāri ir pilni, treneru ir pat vairāk, nekā nepieciešams. Masveidība ir, aktivitātes arī. Tomēr gribētos vēl pacelt to profesionālā tenisa līmeni. Lai aiz tā Ernesta Gulbja muguras arī būtu kādam potenciāls kaut ko sasniegt.
Kāda šobrīd izskatās kopējā bilde?
Jāsaprot ir viens - mums vienlaikus nebūs desmit labu profesionālo tenisistu. Tā koncentrēšanās vienmēr ir uz diviem, maksimums - četriem vadošajiem sportistiem. Neesam mēs tik daudz, lai būtu pamats gaidīt vairāk. Jādara viss, lai tiem nākamajiem būtu iespēja darboties, lai viņus motivētu divpadsmit, četrpadsmit gadu vecumā iet tālāk tajā profesionālajā tenisā un radītu viņiem iespējas to darīt.
Kas visvairāk ietekmē šo izvēli - turpināt darboties profesionāli vai ne?
Mūsu specifika ir tā, ka teniss tomēr ir elitārs, padārgs sporta veids. Ja komandu sporta veidos, basketbolā, futbolā, vienlaikus var trenēties desmitiem cilvēku vienā laukumā, tad mums ir tā - jo lielāks ir vecums, jo treniņiem ir jākļūst konkrētākiem. Astoņos gados vēl var vienlaikus kortā būt seši, astoņi bērni, vēlāk tiem, kuri izvēlas profesionālo tenisu, jātrenējas biežāk un nevar būt ar daudziem tenisistiem vienlaikus laukumā. Trīs ir pats, pats maksimums. Tas tomēr ir individuāls sporta veids, kurā treneris individuāli ar tevi strādā.
Kā uz jauno tenisistu aktivitāti atsaucas Ernesta Gulbja sekmes?
Man to vēl ir grūti novērtēt un salīdzināt, jo pēdējos, jāpaskaita, četrpadsmit gadu esmu bijis projām, esmu tikko atgriezies Latvijā. Tomēr ir skaidrs, ka jācenšas izmatot to, ka Ernests ir tur, kur viņš ir. Tā ir lieliska iespēja motivēt bērnus, jo viņiem ir uz ko tiekties. Viņi redz Gulbi, viņiem tas patīk un viņiem tas var būt iemesls darboties vēl aktīvāk.
Ernesta sasniegtais ir viena cilvēka fenomens, vai arī tas parāda, ka arī pie mums var izaugt tādas klases meistari?
Tas noteikti ir fenomens, bet nu jāatzīst arī, ka viņš jau nav īsti Latvijas tenisa produkts. Viņš nav to visu sasniedzis ar treniņiem Latvijā, ar latviešu treneriem. Varbūt tas izskan mazliet skeptiski, un nevēlos nevienu aizvainot, taču jāņem vērā, ka viņš jau agri aizbrauca uz Vāciju, joprojām dzīvo un trenējas ārpus Latvijas. Tajā pašā laikā mums viņš ir jāpiedāvā kā latvietis, mūsu tenisists, jāpozicionē kā elks, kā piemērs.
Latvijas apstākļos šāda līmeņa tenisists izaugt nevar?
Es domāju, ka var, taču jārada tam nepieciešamie apstākļi. Ir cilvēki, kuri cenšas nedaudz pamainīt šo sistēmu. Arī es esmu daudz braukājis pa ārzemēm, redzējis, kā trenējas vienā vietā, otrā. Man bija lieliska iespēja strādāt kopā ar to pašu [Gulbja treneri austrieti Ginteru] Bresniku. Tas man ir devis neatsveramu pieredzi darbā ar dažāda vecuma bērniem un ļauj daudzas lietas saredzēt daudz skaidrāk. Dažkārt ir sajūta, ka dažiem treneriem Latvijā nav skaidrs, kā vajadzētu strādāt ar bērniem. Tas tomēr ir ļoti specifisks sports.
Kādas pirms septembrī paredzētajām spēlēm veidojas aprises Latvijas Deivisa kausa komandā, kuras kapteinis esi?
Pirmās iestrādnes jau ir veiktas. Jāgatavojas ir tā, ka spēlēs visi labākie.
Vai spēlēs arī Gulbis, kurš iepriekšējā reizē nepiedalījās?
Ceru, ka jā, taču šobrīd neko vairāk nevaru pateikt.
Kā sezonas pirmajā pusē izskatās pārējie kandidāti?
Brāļi Podži šobrīd trenējas Latvijā, šad tad izbrauc uz turnīriem. Nav tā, ka viņi slikti spēlētu, taču vienmēr jau gribas un ir tā sajūta, ka var vēl nedaudz labāk. Tuvojas tas brīdis, kad viņiem vajadzētu spert vēl solīti uz priekšu izaugsmē. Arī pats centīšos pieslēgties, lai to melno darbu varētu paveikt produktīvāk. Jārada pamats, bāze, lai būtu rezultāts. Vēl ir Miķelis Lībietis, taču pēdējā laikā, spēlējot Amerikā, viņam nav trūkušas veselības problēmas. Pēdējais, šķiet, traumēts bija plecs, tāpēc šobrīd nav pārliecības par to, vai viņš būs palīgs. Tālāk ir 17 gadu vecais Artūrs Lazdiņš, kuram gan arī šobrīd ir trauma, - pārāk ātri palielinājām slodzi pēc traumas, un viņam iekaisa kājas īkšķis. Ceru, ka līdz Latvijā un Baltijas valstīts notiekošajiem Future turnīriem viņš būs pamazām iegājis sliedēs un viņa sniegums būs saturīgāks.
Kā ir ar Andi Jušku?
Andis oficiāli it kā ir beidzis spēlēt - šobrīd viņš trenē un piedalās klubu mačos. Deivisa kausa sakarā pagaidām ir grūti komentēt. Iespējams, ja būs iespēja normāli sagatavoties, viņš spēlēs.
Pilnu interviju Masveidība ir, taču jāceļ kvalitāte, lasiet pirmdienas, 30.jūnija, laikraksta Diena 18.-19.lpp.!