Apbrīnojami īsā laikā kopš nopietnu treniņu sākuma līdz finišam Ironman distancē pirmo reizi tika Atis Brikovskis. Pēc viņa stāstītā intervijā laikrakstam Diena - ekonomiskajai krīzei mēdz būt arī gaismas puse. Ja neveicas biznesā, ir jāmeklē veids stresa noņemšanai. Un gadās, ka beigās ir vēl lielāks gandarījums nekā reizēs, kad maciņš piepildījies ar latiem vai eiro.
Nodarbošanās ar triatlonu nopietnā līmenī paņem daudz laika. Kā ir iespējams apvienot treniņus un izbraucienus uz sacensībām ar darbu, tāpat vēl ir mājas rūpes - laikam jau jābūt labi nodrošinātam vai arī gādīgiem atbalstītājiem?
Protams, man ir atbalstītāji, jo treniņi paņem tik daudz laika, - viens pats es to nepavilktu. Viena lieta ir treniņi, bet pēc tam vēl ir nepieciešams laiks, lai pēc tiem atgūtos.
Kas pamudināja pievērsties triatlonam?Man viss sākās krīzes laikā. Es nodarbojos ar autobiznesu un vēl visādām lietām. Kad sākās krīze, nervi vairs neturēja, tāpēc vajadzēja iet ārā paskriet, lai izlādētos. Tā arī es aizskrēju līdz triatlonam.
Vai tiešām pirms krīzes iestāšanās itin nemaz nebiji sportojis?
Jaunībā es diezgan nopietni nodarbojos ar moderno pieccīņu. Divi veidi - peldēšana un skriešana - ir arī triatlonā, tāpēc man bija vieglāk iekļauties triatlona apritē. Kad sāku skriet, tas bija 2008. gadā, es sev izvirzīju mērķi noskriet maratonu. Kad noskrēju Rīgas maratonu nedaudz ātrāk par četrām stundām, par šādu rezultātu biju ļoti priecīgs. Vēl jo vairāk es biju gandarīts par to, ka ar skriešanu biju zaudējis vairāk par 30 kilogramiem. Pirms tam es biju aizdzīvojies līdz 115 kilogramiem. Ar šādu svaru man jau bija grūti eksistēt. Nujā, un, tā skrienot, es padzirdēju par triatlonu. Peldēt es pratu, savukārt ar riteni braukt jau mēs visi mākam. Izlēmu pamēģināt, un tā mani pavilka šī lieta. Pirmajā reizē bija pat neslikts rezultāts.
Mani pārsteidza, ka pēc pirmajām triatlona sacensībām Kupišķos pagāja tikai viens gads un jau startēji slavenajās Ironman sacensībās Havaju salās...
Pēc pirmajām triatlona sacensībām es sapratu, cik daudz ir jāstrādā, lai kaut ko vērā ņemamu sasniegtu. No rītiem sāku intensīvi peldēt. Man ātri atgriezās kādreizējās sajūtas, jo tas, ko mēs kādreiz esam darījuši, jau nekur nepaliek. Priekš manis kaut kas jauns bija tikai riteņbraukšana. Tad jau radās ideja pamēģināt kaut ko starptautisku, jo internetā biju saskatījies dažādas sacensības ar lielu dalībnieku skaitu. 2010. gadā es pieteicos startam Beļģijas pilsētā Antverpenē pusei Ironman distances. Aizbraucu, diezgan labi startēju. Pēc tam jau pieteicos Ironman sacensībām, jo tas bija viens no maniem sapņiem - pievarēt Ironman distanci. Šī sapņa dēļ es vispār uzsāku triatlona treniņus. Gribēju sevi pārbaudīt - es to varu izdarīt vai ne -, un, atkal pašam sev par pārsteigumu, es to izdarīju ar ļoti labu rezultātu.
Informācija internetā vēsta, ka dažādās sacensībās kopskaitā 50 000 triatlonistu cenšas nokļūt Havaju salās, kur vietas ir 2000 dalībniekiem. Cik nopietnu konkurenci izturēji, lai tiktu uz prestižajām Ironman sacensībām?
Vidēji visās lielajās sacensībās startē ap 3000 dalībnieku. Vispopulārākās vecuma grupas ir no 35 līdz 40 un no 40 līdz 45 gadiem. Tajās ir no 400 līdz 500 dalībnieku. Lai tiktu uz Ironman Havaju salās, ir jāiekļūst labāko piecniekā vai sešniekā. Sacensības Rēgensburgā jau bija sezonas otrajā pusē - augustā -, un līdz sacensībām oktobrī Havaju salās vairs nebija daudz laika, bet es par katru cenu centos tur nokļūt, jo domāju, ka otras tādas iespējas vairs var nebūt. Tajā gadā Ironman sacensībām bija kvalificējies arī Rinalds Sluckis, kuram biļete lidojumam uz Havaju salām jau bija kabatā. Nodomāju, ka jābrauc viņam līdzi - kopā būs jautrāk.
Nezin vai par jautrību Havaju salās var runāt. Distance tur ir ļoti smaga, turklāt jārēķinās ar sarežģītajiem klimatiskajiem apstākļiem...
To zinot, man bija viens mērķis - laimīgi tikt līdz finišam. Arī es biju lasījis internetā un saklausījies no citiem triatlonistiem, cik tur ir karsts, cik tur ir grūti... Finiša līniju izdevās šķērsot, turklāt ar atzīstamu rezultātu. Tā man radās papildu azarts, ka vajadzētu nākamreiz iegūt vēl labāku vietu. Nākamajā sezonā jau nospraudu sev mērķi kvalificēties pasaules čempionātam pusei Ironman distances, kas notiek Lasvegasā.
Sacensībās nav bijuši brīži, kad piezagušās bailes par veselību?Nav bijis un varbūt tāpēc, ka es nelietoju neko tādu, kas man varētu aizmiglot prātu. Es ļoti ieklausos sevī un daru tik daudz, cik es varu. Cilvēks jau sevi nevar nokaut. Zirgu gan viņš var nokaut. Kad vairs galīgi nevarēs, tad apstāsies. Atelposies un atkal ies tālāk.
Triatlonā esi guvis lielāku gandarījumu nekā tajā laikā, kad sekmējās autobizness?
Protams, jo sajūtas finišā ne ar ko nav salīdzināmas. Tā ir tā vieta, kur vīrus atkal var redzēt raudam.
Visu interviju ar triatlonistu Ati Brikovski lasiet pirmdienas, 4.augusta, laikrakstā Diena!