"Ir labi. Biju domājis noskriet personiskā rekorda līmenī un tas gandrīz arī izdevās. 5-6 sekundes šķēršļos var norakstīt uz sīkumiem. Temps man bija atbilstošš, jo sākumā nebija ātrs. Ja būtu ātrāk, rezultāts noteikti būtu sliktāks, jo tempu neturētu. Ir tas, kam šobrīd biju gatavs. Cik tad sen es to olimpisko normu izpildīju. Tieši
tas man bija sezonas galvenais starts, kam biju vislabāk gatavs," komentēja sportists.
"Nakts pirms sacensībām nebija nekāda vieglā. Vakarā skrēja Inna (Poluškina – Valērija draudzene – A.V.). Naktī viņa gandrīz vispār negulēja un aiz durvīm lasīja grāmatu. Arī es centos koncentrēties tikai skrējienam, lai nemulstu milzīgo tribīņu priekšā. Trenējos Ugālē, taču tur nav normāla stadiona, par ūdens bedri nemaz nerunājot. Braucu uz Ventspili, bet vislabāk bija nometnē Portugālē. Treniņapstākli labi, dzīve lētāka."
"Viens mērķis - startēt olimpiskajās spēlēs ir īstenots, tagad jāizvirza nākamais. Tas varētu būt Latvijas rekords šajā distancē. Tad varēs domāt arī par nākamajām spēlēm. Tikai žēl, ka mūsu distancē ir maz sacensību. Un, kur ir, tur aicina tikai kenijiešus. Laikam jau sezona ir gandrīz beigusies, jo šajā distancē šogad diez vai vēl startēšu."
"Līdz šim no spēlēm neko daudz neesmu redzējis, bet tagad ceru būs iespēja, ja vien izdosies dabūt biļetes. Staigāju pa olimpisko ciematu un redzu – staigā gari, resni, muskuļaini. Bet tā tak pasaules elite, kas smagi cīnījusies par tiesībām šeit būt. Kolosālas izjūtas. Olimpisko spēļu efektu droši vien varēs just tikai pēc kāda laika, jo šeit gūtajām emocijām vēl jānošēžas."