Kā kopumā vērtē mūsējo sniegumu Pekinā?
Galīgo vērtējumu pēdējā septembra nedēļā dos LVS valde, kas izskatīs arī paveikto sezonā kopumā. Mans personiskais vērtējums ir, ka pēdējo desmit gadu griezumā šis bija viens no veiksmīgākajiem, ja ne pats veiksmīgākais, pasaules čempionāts. Par Lauras medaļu - visi var teikt, ka tas bija negaidīti, bet sports ir sports. Ja atceramies, olimpiskajās spēlēs divas lietuvietes septiņcīņas tāllēkšanas sacensībās pārkāpa atspēriena dēlītim visos savos mēģinājumos. Tikpat labi Laura varēja augstlēkšanā uzrādīt labāku rezultātu un lodi aizgrūst tālāk. Tad būtu varbūt vēl augstāka vieta. Otrs labākais sasniegums bija Sintas Ozoliņas septītā vieta šķēpmešanā. Un atkal mēs varam teikt, kā būtu bijis, ja šķēpmešanas finālsacensībās startētu Madara Palameika. Es ceru, ka Madaras spēks, kas palika neizmantots Pekinas finālsacensībās, būs redzams pēc gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Šķēpmetējs Rolands Štrobinders nedaudz sevi nerealizēja, lai gan, manuprāt, tas bija viņa tābrīža rezultāts. Aigai Grabustei pirmajā mēģinājumā ar pāris centimetru pārkāpumu bija lēciens, ar kuru varēja tikt finālsacensībās, vai vismaz viņa būtu pie paša finālsacensību sliekšņa. Tāda ir tāllēkšana. Vai Grabuste varēja cīnīties par medaļu - laikam jau ne, sešnieks - arī būtu bijis grūti aizsniegties. Mareks Ārents kārtslēkšanā uzrādīja savu sezonas rezultātu. Protams, ka būtu gribējies personal best (personiskais rekords - tulk.), bet citus gadus ar 5,55 metriem Mareks būtu ticis finālsacensībās. Kārtslēkšanā līmenis bija ļoti augsts. Kvalifikācijā piecpadsmit sportistu pārvarēja 5,65 metru augstumā novietoto latiņu. Prieks par Guntu Latiševu-Čudari, kura tik nopietnā konkurencē spēja patiešām mobilizēties, lai gan skrejceliņš Pekinā bija ļoti labs un ātrs. Maratonā Anita Kažemāka uzrādīja sava līmeņa rezultātu. Tas būtu brīnums, ja viņa iekļūtu labāko divdesmitniekā. Ar to arī ir jārēķinās, ka garie pārlidojumi un klimata maiņa uz kādu no sportistiem atstās iespaidu. Čempionāta laikā Anita apslima. Par soļotāju Arni Rumbenieku jāteic, ka būtu tomēr vēlams gatavoties 50 kilometru distancei. Zaudēt vienu stundu pirmajai vietai… Es gan viņu piekodināju, lai soļo līdz galam. Mans kopējais vērtējums ir astoņas balles pēc desmit baļļu sistēmas. Medaļa tomēr ir medaļa.
Par Lauru - kuram un cik liels ir nopelns viņas panākumā?
Jāsaprot, ka viens treneris nevar sagatavot daudzcīņnieci startam visās disciplīnās. Andis Austrups ir ieguldījis lielāko darbu, taču lodes grūšanā Lauru konsultē Guntars Gailītis, bet šķēpa mešanā - Gints Palameiks. Mana sajūta arī ir tāda, ka enerģētiski vai kā citādi daudz ir devusi mamma (bijusī vieglatlēte Vineta Ikauniece, kas ir Latvijas rekordiste 100, 200 un 400 metru skrējienā - aut.). Bez šaubām, šādā līmenī treneris jau ir vairāk kā tētis, jo viņam jāsaprot, kas visu laiku ar sportisti notiek. Laura ir arī nedaudz priviliģētā stāvoklī, jo viņai mājās ir pašai savs fizioterapeits (vīrs Rolands Admidiņš - aut.), kurš jebkurā brīdī var piekoriģēt, ja kaut kas nav kārtībā. Agrāk sports balstījās uz to, kurš ir spēcīgāks, tagad jau sports balstās uz to, kurš ātrāk atjaunosies. Tam arī būs iespēja paveikt lielāku treniņu apjomu un uzrādīt labāku rezultātu sacensībās.
Pasaules čempionāts bija arī kā pieturas punkts, lai saprastu, no kuriem sportistiem varam gaidīt augstas vietas četrgades galvenajās sacensībās - 2016. gada olimpiskajās spēlēs Rio. Pirms pasaules čempionāta kā galvenā medaļu pretendente tika minēta Madara Palameika…
Es arī tagad domāju, ka Rio kontekstā Madara ir mūsu lielākā cerība. To apliecina viņas ieņemtā trešā vieta Dimanta līgas sezonas kopvērtējumā. Šo panākumu mēs īpaši nereklamējam, bet, manuprāt, tas ir līdzvērtīgs iegūtajai medaļai pasaules čempionātā. Tas izcīnīts nevis vienās sacensībās, bet visas sezonas garumā. Dimanta līga būtībā ir liekama uz viena plaukta ar Pasaules kausa izcīņu kamaniņu sportā vai bobslejā.
Pēc neatkarības atgūšanas divas olimpiskās medaļas ir izcīnījuši mūsu vīrieši šķēpmetēji. Pašreizējā situācijā laikam nav pamata runāt par to, ka no vīriem varētu Rio sagaidīt medaļu?
Zinot Rolanda (Štrobindera) šīs vasaras veselības likstas, būtu pat neliels brīnums, ja viņš sasniegtu finālu. Par medaļu vai sešnieku nebija pamata runāt. Daudz vairāk biju gaidījis no Ziga (Zigismunda Sirmā). Cerēju, ka beidzot viņš sevi realizēs, bet pašreizējā situācija ir ļoti bēdīga. No šķēpmešanas tehnikas es neko nesaprotu, bet, redzot, kā viņš met, skats ir diezgan traģisks. Trenera jautājumā nav arī īsti risinājuma.
Mūsdienu prasībām atbilstošu bāzu trūkums Rīgā, šķiet, ir vieglatlētu lielākā sāpe. Vai taisnība, ka arī Daugavas stadiona kompleksa būvniecības projekts ir apdraudēts. It kā šo naudu gribot novirzīt citiem mērķiem?
Šīs nedēļas nogalē jau būs skaidrāk redzams, uz kuru pusi šis projekts virzās. Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Finanšu ministrijas pārstāvji Daugavas stadiona projektu prezentēs Briselē. Pirmais solis ir sperts. Nākamajā stadijā jau būs svarīgi, cik profesionāli šis projekts tiks aizstāvēts Briselē. Par vieglatlētiem nepieciešamajām sporta būvēm tik tiešām ir runāts ļoti daudz, bet stadionu mums īstenībā pat ļoti pietiek. Rēzeknē šovasar ir uzklāts jauns segums, un 26. septembrī atklās jaunu stadionu Saldū. Katru gadu pat notiek cīņa, kura pilsēta rīkos Latvijas čempionātu. Sliktāk ir ar treniņu apstākļiem ziemā. Bez šaubām, Rīgā trūkst atbilstoša līmeņa sporta manēžas. Labākais risinājums būtu Daugavas stadiona rekonstrukcija ar Eiropas līmeņa manēžas būvniecību. Tajā būtu seši skrejceliņi 200 metru garumā. Ideālais skatītāju skaits - divi tūkstoši vai nedaudz vairāk, lai varētu rīkot arī koncertus. Jo Rīgā nav jau arī šādam skatītāju skaitam piemērotas koncertzāles. Ir Palladium ar tūkstoš skatītājiem, un nākamais līmenis jau ir Arēna Rīga ar 12 tūkstošiem skatītāju vietu.
Visu sarunu ar LVS prezidentu Gunti Zālīti lasiet pirmdienas, 14.septembra, laikrakstā Diena!