Sākums bija tipisks tāda līmeņa turnīru debitantēm – soda metieni bija tikai viens rādītājs, ka satraukums tomēr bija. Priecēja tas, ka viņas šo vājuma brīdi pārvarēja, un varbūt tāpēc ir vēl vairāk žēl, ka spēli neizdevās beigt ar poiztīvu iznākumu. Izšķirošais brīdis, šķiet, bija trešā ceturtdaļa, kad mūsējās bija ieguvušas deviņu punktu pārsvaru un tobrīd bija tāda “šūpoļu” situācija. Ja šo starpību izdotos palielināt vēl kaut nedaudz, krievietes, manuprāt, būtu “saplīsušas”. Nebija vajadzīga pat ārkārtīga veiksme metienos – būtu pieticis, lai iekristu tie soda metieni un trīspunktnieki, kas citreiz ir trāpīti. Diemžēl spēles laikā bija par daudz “tukšo periodu” punktu gūšanā un pietrūka stabilitātes visas cīņas garumā. Mums ir ierasts galveno pienesumu gaidīt no sešām spēlētājām. Lai uzvarētu tādas komandas kā Krievija, vismaz trijām spēlei ir “jāiet”. Šoreiz brīžam tas bija, brīžam ne.
Vai būtu riskējis un laidis laukumā tālākās rezervistes? Godīgi sakot, diez vai. Piezīmju nasta nevienu nenospieda, un minūtes starp basketbolistēm sadalījās ļoti loģiski. Tajā ziņā gan mēs vēl neesam starp pasaules grandiem un nevaram katrā spēlē laist pa 12 spēlētājām katrā mačā.”