Kostjukova panākums - pirmā Latvijas medaļa Eiropas jaunatnes ziemas olimpiādēs parāda, ka Latvijas slēpotāji tomēr var konkurēt ar vienaudžiem no zemēm, kas tiek uzskatītas par distanču slēpošanas lielvalstīm. 16 gadus vecais madonietis februārī kāpa uz goda pjedestāla Polijā notikušajās sacensībās.
''Mediju un sabiedrības kritika distanču slēpošanai jau saknē, manuprāt, nokauj tos jaunos un talantīgos slēpotājus, kas vēlas ar to nodarboties,'' aģentūrai BNS atklāj Vuškāns. ''Šis panākums parādīja ka tas tā nav. Daudzi apkārtējie neticēja. Ja nebūtu labi rezultāti šajā olimpiādē, tad dažs no šiem jauniešiem būtu pievērsies kam citam.''
''Neteikšu, ka mēs cerējām uz medaļu. Cerējām uz vietu divdesmitniekā, kas bija pavisam reāli. Medaļa ir vairāk likumsakarīga nekā pārsteigums, jo septiņi gadi uz to tika iets. Atradās cilvēki, kas palīdzēja vedot nometnes, jo to nevar paveikt tikai ar sporta skolas finansējumu. Visā distanču slēpošanas sistēmā tas ir pārsteigums, jo slēpošana tiek regulāri kritizēta, ka tas neesot tas sporta veids ar ko vajadzētu nodarboties.''
Vuškāns uzskata, ka netiek ņemts vērā, ko dara treneri piramīdas apakšā. ''Tur viss ir kārtībā. Madonā, Alūksnē, Daugavpilī, kur biatlons, tur ir arī distanču slēpošana. Bet jaunatnes sports it kā tiek pastumts malā un visi skatās tikai uz lielo sportu. Īstenībā sportisti nāk no apakšām.''
''Rinaldam šī nebija pirmā medaļa,'' saka jaunā sportista treneris. ''Viņš ir guvis uzvaras dažāda līmeņa sacensībās Somijā. Ir Igaunijas jauniešu čempionāta uzvarētājs 2007. un 2008. gadā. Būtībā viņš ir sprinteris, taču domāju, ka arī garās distances viņš var nobraukt labākt. Polijā viņš spieda uz sprintu.''
Latvijā treneriem jāstrādā ar slēpotājiem, kādi ir. ''Citās valstīs notiek selekcija. Konkurenti bija gari, muskuļoti, turpretī Rinalds ir augumā maziņš,'' it kā neloģiskās atšķirības slēpotāju atlasē spiests pieminēt Vuškāns.