Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā?
Zviedrijā biju tikai florbola dēļ. Nebija mērķa tur palikt ne mācīties, ne strādāt. Ar četriem gadiem pietika, lai iepazītu Zviedrijas florbolu un saprastu, ka mana īstā vieta ir Latvijā.
Jo?
Kaut vai attieksme darbā. Kaut arī zini valodu, Zviedrijā tu tomēr būsi iebraucēja. Darīt melno darbu vairs negribējās.
Kādas dzīves un florbola gudrības ieguvi?
Dzīvē tā ir neatsverama pieredze. Nekad nebūtu iedomājusies, ka varēšu viena aizbraukt. Kļuvu vēl patstāvīgāka. Florbolā iemācījos domāt. Florbols nenozīmē paņemt bumbiņu, iedurt galvu zemē un skriet. Galvenais notiek galvā.
Ko Latvijai būtu vērts pārņemt?
Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai Latvijā spēlētu tādā līmenī. Varbūt tagad tikai sākas, jo sāk spēlēt no bērna kājas. Krasi atšķiras treniņu kvalitāte — Zviedrijā tie ir daudz grūtāki.
Treniņos tiešām nesaudzīgi dzenā?
Vai dieniņ, jā! Vasaras periodā sausie treniņi bez nūjām bija diezgan nežēlīgi. Tos vadīja vieglatlētikas treneris. Kad sezona tuvojās, bija divi treniņi dienā. Piemēram, skriešana un florbols vai trenažieri un florbols.
Vai pieļāvi, ka Zviedrijā varētu palikt ilgāk?
Pirmo divu gadu laikā pieļāvu šādu domu, taču tā nežēlīgā slodze domas lika mainīt. Bija sajūta, ka strādāju divos darbos.
Florbolu gribējās vairāk sajust kā izklaidi?
Jā. Treniņi nebija nekāda pastaiga. Ja gribēji spēlēt, no tevis prasīja nopietnu darbu.
Vai ieteiktu Zviedriju citām florbolistēm?
Ja mērķis ir spēlēt augstā līmenī, Zviedrija ir īstā vieta. Sanāks izbaudīt visu — treniņus, gatavošanos, labus apstākļus spēlēšanai.
Esi teikusi, ka atgriezies komandā, ar kuru var iegūt zeltu. Vai Rubenes variants nebūtu drošāks?
Droši vien. Taču gribējās, lai ir citādi. Rubene neapšaubāmi ir labāka. Taču nekas nav neiespējami arī ar Latvijas Avīzi.
Gribas iet grūtāku ceļu?
Jā, ir motivācija pakāpāties.
Zinot, ka esi trenējusies basketbolā, vai uz Latvijas dāmu izlasi Pekinā neraudzījies ar zināmu skaudību?
Nav teikts, ka spēlētu Pekinā (smaida). Tagad būs vairāk laika, un atkal iešu uzspēlēt basketbolu. Prieks bija skatīties, ka spēlē meitenes, ar kurām esmu spēlējusi kopā.
Kurām?
Ar Teilāni, Baško, Jēkabsoni, Eibeli. Ar Kubliņu spēlēju strītbolu. Tāre un Zvirgzdiņš bijuši mani treneri.
Izvēli par labu florbolam nenožēlo?
Nepatīkami, ka dažreiz, spēlējot Latvijā, bija jādzird — re, tās no
Zviedrijas, bet neko nemāk. Ko gan viņi gaidīja — ka sitīšu visus golus
iekšā?! Tas aizķer. Taču nē, pagaidām nenožēloju.
Kā florbolu apvienot ar ģimenes dibināšanu?
Arī Zviedrijā ir piemēri, kad spēlētājas pēc bērna piedzimšanas atgriežas florbolā. Tik redzi, kā mazie skrien pie mammām pēc spēlēm laukumā.
Cik ilgi plāno spēlēt?
Būtu skaists punkts karjerai ar zeltu šosezon. Taču nesaku, ka metīšu pie malas. Pirms trīs mēnešiem domāju, ka beigšu, taču pagāja laiciņš, skatījos uz nūju, un — nē, vajag vēl paskriet. Galvenais, ka esmu atsākusi mācīties. Tikai jāatrod darbs. Florbols būs pakārtots.