Līdzjutējiem pašlaik interesē tikai viens – kāpēc Gruzijā sanāca zaudēt ar tik graujošu rezultātu?
(Nopūšas.) Grūti atbildēt. Pat nezinu. Pēc tās spēles visu laiku galvā dažādas domas maisās. Apgalvojumi, ka nebijām gatavi fiziski vai psiholoģiski, ir tikai kaut kādas atrunas. Izlasē taču vienmēr bijušas spēles pēc īsiem pārtraukumiem! Gruzija iesita praktiski visos momentos, kādi viņiem bija.
Kāds noskaņojums bija komandā?
Nekāds. Komandā visi bija drūmi. Jau puslaiku pārtraukumā nebija patīkami, tomēr cits citu uzkurinājām, lai otrajā puslaikā izietu laukumā ar citu noskaņojumu. Nesanāca. Pēc mača visiem bija skābi ģīmji.
Pirms tam gan bija spēle Šveicē, kas nemaz tik bezcerīga nebija – netrūka arī pozitīvu aspektu.
Jā, tur bija epizodes, kas citkārt izlasē varbūt īsti labi nevedās. Kā jau vienmēr, [Andris] Vaņins glāba, bet tas tā vienmēr ir bijis, ka vārtsargs mūsu izlasē spēlē svarīgu lomu. Bija pusmomenti, kur varējām arī paši gūt vārtus. Spēle bija tāda, ka varbūt pat būtu pelnījuši neizšķirtu. Pēc tāda mača sekojot sagrāvei Gruzijā, atpakaļ visi lidojām emocionāli iztukšoti.
Pahars uzreiz pēc spēles paziņoja par atkāpšanos?
Nē, tā viņš neteica. Vien norādīja, ka pēc šādām spēlēm ir grūti palikt komandā. Protams, arī viņš bija vīlies. Viņš pareizi teica – nebija ne snieguma, ne pašatdeves. Lai gan visi gribēja nospēlēt labāk un centās. Izlasē tā vienmēr ir bijis, un citādi nemaz nedrīkst būt.
Līdzjutēji uzskata, ka Latvijas futbolistu galvenā problēma ir sliktās iemaņas bumbas pārvaldīšanā. Vai piekrīti tam?
Nē, nepiekrītu. Izlases treniņos, piemēram, Šveicē, reizēm ir bijis vienkārši kosmoss, ja jūs paskatītos: piespēles vienā pieskārienā, labā ātrumā, precīzas, viss sanāk. Man šķiet, ka mūsu izlasē futbolistu problēma ir psiholoģija. Esam tādi kā sasieti. Viena lieta spēlēt bumbu te, RTU stadionā, bet pavisam kas cits – aizbraukt uz Šveici un iziet laukumā desmitiem tūkstošu fanu priekšā. Izlases spēlētāji arī prot izpildīt māņkustības, apstrādāt bumbu. Visi taču ir izgājuši pilnu apmācību no bērna kājas, visu apguvuši. Cita lieta, ka domāšanas ātrums ir cits. Virslīgā ir vairāk laika, lai padomātu. Izlašu līmenī vēl pirms bumbas saņemšanas jāpieņem lēmums. Tas satraukums, stress sasien kājas.
Viens no faktoriem laikam ir arī tas, ka virslīgā reti kura komanda presingo.
Jā, bet izlašu spēlēs mūs nemitīgi smacē. Virslīgā vispār diemžēl galvenais ir gūt rezultātu. Sanāk, ka laukumā ir viena vienīga cīņa, aizsardzības futbols, divcīņas. Nav kombinacionāla futbola. Varbūt arī laukumi to nesekmē. Visādi mazi sīkumi sakrājas kopā, un tas veido kopainu.
Tomēr epizodiski sniegums ir labs. Piemēram, pret Ungāriju.
Piekrītu. Vienā mačā nospēlējam labi varbūt divdesmit minūtes. Ja mēs pieturētos pie viena plāna, varbūt nākamajā spēlē varētu tā noturēt jau 25 minūtes, tad pusstundu. Jābūt pacietīgiem. Saprotu, ka līdzjutēji visu grib tagad un uzreiz, bet Latvijas izlase nekad nav spēlējusi kombinacionālu futbolu. Pat ne tad, kad tika uz Euro 2004. Tur nebija izcila futbola! Vienkārši Verpakovskis savāca bumbu, apspēlēja trīs un guva vārtus. Aizsardzībā bija tāpat – lielāko spēles daļu bijām pie saviem vārtiem. Skaidrs, ka fani no mums gaida labāku sniegumu.
Ja salīdzina neseno maču Šveicē ar slaveno 2003. gada spēli Turcijā, sniegums varbūt bija pat labāks tagad.
Jā! Pēdējos gados kaut kā rezultātu nav. Varbūt jāturpina liekt savu līniju, un agri vai vēlu nopelnīsim labākus rezultātus.
Visu sarunu ar Oļegu Laizānu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!