Džungļos neapēda un nenozaga

Kaut futbolisti par popularitātes trūkumu tāpat nevar sūdzēties.12 dienas Verpakovskis atpūtās Sjerraleonē, kas atrodas Atlantijas okeāna krastā, gandrīz uz ekvatora. «Par saviem atvaļinājuma plāniem biju informējis kluba vadību, taču tā pēkšņi izlēma, ka mums atvaļinājums jābeidz nedēļu ātrāk un jāpiedalās minifutbola turnīrā,» ar smaidu situāciju skaidro pats Māris Verpakovskis. «Kad teicu, ka man jau viss ir saplānots un arī biļetes ir kabatā, viņi neiebilda. Taču turnīra laikā daži žurnālisti bija interesējušies, kur esmu palicis. Klubā zināja, ka Āfrikā. Taču sazvanīt mani nevarēja, jo abi telefoni Sjerraleonē klusēja.»Tieši tāpēc atgriešanās Eiropā bija pilna pārsteigumu?Kad nokļuva telefona darbības zonā, redzu — kādi 20 zvani un ziņas: prieks, ka dzīvs, utt. Sākumā neko nesapratu. Ierodoties Horvātijā, priekšā jau bija paliels žurnālistu pulks un jautājumi — viens par otru pārsteidzošāki. Kā izkļuvi no gūsta? Vai nebija bail? Kā paliki dzīvs? Cik ilgi biji nolaupīts? Kā izdevās izvairīties no lauvu nagiem? Tādās reizēs pat īsti nezini, ko atbildēt. Detaļas par to, kāds troksnis šeit bija sacelts, uzzināju tikai vēlāk. Izrādījās, tas ir apmēram tā, kā no sniega pikas rodas lavīna. Kad minifutbola turnīra laikā manis nebija un nebiju arī sazvanāms, viena avīze it kā pa jokam ierakstīja, ka esmu pazudis kaut kur Āfrikā. Nākamā jau ziņoja, ka patiešām esmu pazudis. Citi vēl rakstīja, ka mani nolaupījuši, citi — ka lauvas apēdušas (Sjerraleone — tulk. Lauvu zeme). Labi vēl, ka neuzrakstīja: kanibāli zupā izvārījuši. Visa putra sākās tikai dažas dienas pirms manas atgriešanās, tāpēc versiju vēl nebija daudz. Tomēr ziņu raidījumā, kas līdzīgs mūsu Panorāmai, vienvakar kāda ceturtā svarīgākā vēsts bija, ka Hajduk spēlētājs Verpakovskis bez galiem pazudis Sjerraleonē. Un daudzi sāka ticēt, jo šī valsts tiešām nav pati drošākā. Varbūt vēl ir arī kāda cilvēkēdāju cilts.Kāpēc ceļojumam izvēlējies tieši Sjerraleoni?Prāta vētras Kaspars Roga, ar ko devāmies kopā, tur jau bija viesojies. Nebraucām uz melno caurumu. Biju redzējis filmu Asiņainie dimanti ar di Kaprio. Tur divi latvieši jau darbojas dimantu biznesā. Tātad bija cilvēki, kas zina vietējo kolorītu. Ja reiz piecu gadu laikā baltais cilvēks nav apēsts, tik traki vis tur nav. Gribējās kaut ko pavisam eksotisku un nedaudz ekstrēmu, jo ir apnikušas tās vietas, kur biezs ar tūristiem.Un bija arī ekstrēmi?Bija gan. Sākot ar redzēto galvaspilsētā Frītaunā, kur cilvēki dzīvo šausmīgā nabadzībā. Arī mēs dzīvojām askētiski. Bungalo Atalntjas okeāna krastā nebija ne karstā ūdens, ne elektrības. Kādus 200 m lejāk upe bija pilna ar krokodiliem. Ar interesi gājām skatīties. Bijām ekspedīcijā džungļos, un pāris metru man pa priekšu aizlocījās divmetrīga čūska. Sirds uz brīdi pamira. Labi vēl, ka tobrīd nezināju: no turienes čūsku plašā kataloga tikai divas neesot indīgas!Tagad droši vien ar divkāršu sparu vari trenēties?Šis tracis bija lieliska reklāma — tagad Horvātijā esmu daudz pazīstamāks. Jā, un jau vairāki ir zvanījuši, lai tik vedot šurp uz Horvātiju tos briljantus! Arī treniņos sajūta ir kolosāla. Pašlaik esam nometnē netālu no Umagas. Ceru, ka šis ceļojums manai spēlei nāks tikai par labu.Nemaz nenožēlo, ka turp devies?Ko nu! Tas bija fantastisks ceļojums. Lieliska ainava, burvīgs okeāns. Kam karstais ūdens bungalo, ja blakus okeāns, un kam restorāns, ja uz vietas ir kolosālu zivju, krabju, austeru izvēle! Nebija ne telefona zvanu, ne stresa. Varēju atslēgties par visiem 100 procentiem un 10 dienu laikā vareni uzlādējos. Tā bija īsta atslodze un atpūta.Vai futbolu arī uzspēlēji?Var teikt, ka jā — pludmalē ar ciema puikām. Viņiem jau citu sportu nav, bet futbolu spēlē labi. Puikas ir tehniski, tikai piespēlēt bumbu gan nevienam citam negrib. Tāda ir Āfrika.