Grūts, nevis katastrofāls – šāds bija aizvadītais Pasaules kausa kvalifikācijas cikls Latvijas futbola izlasei pēc tās galvenā trenera Aleksandra Starkova domām. Te gan der paturēt prātā Ukrainas futbola leģendas Valentīna Lobanovska trenera piezīmēs ierakstīto tēzi, ka futbolistiem nav jāņem vērā, ko treneris saka medijiem, jo viņš publiskajā telpā saka to, ko mediju pārstāvji vēloties dzirdēt. Turpretim līdzjutējiem šāda pienākuma nav, un viņi drīkst saukt lietas īstajos vārdos. To izmantojot, jāatzīst acīmredzamais, ka mūsu futbola valstsvienības ceļš uz Pasaules kausa finālturnīru Krievijā bija katastrofāls.
Varbūt kāds iebildīs, ka, redz, ir uzlabojumi, jo iepriekšējā kvalifikācijas ciklā Latvija palika bez uzvarām un pēdējā vietā. Taču objektivitātes labad jāpaskaidro, ka iepriekšējā ciklā nomināli vājākais Latvijas izlases pretinieks bija Kazahstāna, kas ir galvas tiesu pārāka pār Andoru, pret ko sarkanbaltsarkanie svinēja savas vienīgās divas uzvaras šajā ciklā. Un iepriekšējā kvalifikācijā Mariana Pahara vadītā komanda atņēma punktus tādām izlasēm kā Turcija, Čehija un Islande, bet šoreiz mačos ar favorītiem piedzīvoti tikai zaudējumi.
Pirms cikla tika rēķināts, ka 12 punkti (pa sešiem pret Andoru un Fēru salām) ir izlases minimālais uzdevums. Un minimālā programma izpildīta praktiski tikai uz pusi. Fēru salām Rīgā zaudēts ar 0:2, viesos varonīgi un ar veiksmes palīdzību nosargāts bezvārtu neizšķirts. Jā, protams, taisnība, ka Fēru salu izlase vēl nekad nav bijusi tik spēcīga kā tagad, bet arī ar visu to no profesionāliem futbolistiem pulcētai komandai būtu jāspēlē pret pusprofesionāļiem no pirmā numura pozīcijas, nevis jāskaita lūgšanas laukumā un jārēķinās ar vārtu stabu palīdzību, kā tas bija 7. oktobrī Touršhavnā.
Visu rakstu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!