Neteiktu, ka mēs to apzināti atdevām pretiniekam, vienkārši grieķi mūs piespieda spēlēt ar "otro numuru". Beigās jau arī nogurām. Grieķi vēla vienu uzbrukuma vilni pēc otra. Man pašam spēka pietika. Kļūdījāmies taktiski standartsituācijā pie saviem vārtiem. Laukumā esot, to nepiefiksēju, bet pazīstamie, kas vēroja maču no malas, teica, ka pirmais puslaiks bija labākais Latvijas izlases izpildījumā šajā atlases ciklā."Pēc Ivanova vārdiem, šobrīd komandā valda lielisks noskaņojums. "Pēc zaudējuma Somijai bija kauns līdzjutēju priekšā un arī pašiem par sevi. Šoreiz visi devāmies uz izlasi ar domu laboties. Domāju, ka tas arī izdevās.""Grieķiem nepatika, ka pret viņiem spēlēja asi, bet tajā pašā laikā bez noteikumu pārkāpuma. Sākumā sūdzējās tiesnesim par katru cīņas epizodi, bet arī viņi paši nespēlēja meiteņu futbolu. Man pašam visa mača garumā bija mikrocīņa ar pretinieku 9.numuru. Visu spēli viņš man kaut ko stāstīja, gribēja izprovocēt, sanāca arī bišķiņ pagrūstīties, kamēr soģi neredz (smaida)."Spēles tiesnešu darbību Ivanovs vērtē pozitīvi."Ja godīgi, tad jāatzīst – pāris reizes mūsu soda laukumā bumba trāpīja Latvijas futbolistiem pa roku. Vienreiz arī man, bet es neesmu drošs, vai tā bija spēle ar roku un vai tur bija jādod 11 metru soda sitiens. Tiesnesis lēma, ka viss kārtībā. Grieķi, iespējams, sūdzēsies par to, ka tiesnesis nepalīdzēja, bet tā jau vairs nav mūsu problēma. Domāju, ka viņš kopumā tiesāja labi. Arī pret Krjaukļa un Vaņina brīdinājumiem nevaru iebilst. Tiesnesis pareizi darīja, ka iedeva “plāksteri”, mēs pareizi darījām, ka nesteidzāmies ievadīt bumbu spēlē ātrāk – tā jādara, ja esi vadībā.”
Savukārt Aleksejs Višņakovs uzskata, ka izlases rezultātu uzlabošanos var skaidrot ar visu spēlētāju pašatdevi par 200 procentiem.
“Paaudžu maiņas dēļ izlasei pēdējā laikā patiešām neklājās viegli. Protams, šoreiz arī veiksme stāvēja klāt. Labi izpildījām trenera norādījumus un atdevām visus spēkus cīņā, varbūt pat vairāk.
Grieķi ir laba komanda, bet mēs jau sākumā uzspiedām viņiem asu cīņu un neļāvām viņiem brīvi spēlēt. Pretiniekiem nebija tādu drošu vārtu gūšanas iespēju, viņiem pat nebija teritoriālais pārsvars pirmajā puslaikā. Patiesībā, viņi pat lāga nevarēja izpildīt trīs piespēles, kamēr mēs viņiem uzspiedām fizisku futbolu," pēc spēles atzina Višņakovs.
"Pirmajam puslaikam tuvojoties noslēgumam, spēlējām piesardzīgāk. Pirmkārt, bija jūtams nogurums, gaidījām pārtraukumu. Otrkārt, arī paši sapratām, ka jānospēlē uzmanīgāk. Svarīgākais bija lieku reizīti palikt aizsardzībā, lai nenotiek kas nelāgs. Nē, tāds nebija Starkova norādījums – atkāpties atpakaļ. Paši jutām, ka jāsamazina apgriezieni.”