Poļakovs analizē: Liepājas metalurgs - Daugava. Spēle vienā flangā

Daugavpils spēle salikta kā pa plauktiņiem

Abu komandu sākumsastāvos bija nebija daudz pārsteigumu, taču tie bija nozīmīgi. Liepājas metalurga treneris Dmitrijs Kalašņikovs medijiem joprojām nezināmu iemeslu dēļ uz soliņa bija atstājis bijušo daugavpilieti Valēriju Afanasjevu, kurš pēdējās virslīgas spēlēs pret spēcīgākajiem pretiniekiem bija laukumā nemanāms. Viņa vietā laukumā tika sūtīts eksplozīvais Roberts Savaļnieks. Turpretim Daugavas sākumsastāvā vietām samainījušies bija uzbrucēji Mamuka Gongadze un Stenlijs Ibe. Pēdējā laikā bija pierasts redzēt gruzīnu Gongadzi smailes uzbrucēja pozīcijā, bet Ibi - flangā. Šoreiz komandas galvenais treneris Ivans Tabanovs lēma spēlēt otrādāk - Ibe smailē un Gongadze flangā.

Lai arī telefonsarunā Tabanovs noliedza, ka šādu izmaiņu būtu veicis Gongadzes slinkuma dēļ, taču, manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem. Gruzīns vairās no kontakta spēles kā no spitālīgajiem. Piemēram, nesenajā spēlē pret Skonto (0:0) bija uzkrītoši redzams, ka pat dažās epizodēs, kad Gongadze varēja cīnīties par bumbu "otrajā stāvā", viņš ne tikai nepalecās pēc augstu esošas bumbas, bet pat pielieca galvu - lai tik' nesanāk dabūt bietē. Atlētiskais Ibe ir pilnīgs pretstats - jo fiziskāka spēle, jo biežāk viņš no situācijas izies kā uzvarētājs. To apliecina arī spēles statistika. Ibe Liepājā uzvarēja 25 divcīņas (lielākais rādītājs abās komandās), kas bija 63% no visām divcīņām, kurās nigērietis iesaistījās. Turpretim augumā raženais, bet kalsnais Gongadze 90 spēlētās minūtēs uzvarēja tikai trīs divcīņas (21%)... Ibe divcīņās bija labākais abās komandās, bet Gongadze - sliktākais. Tāpēc lēmums centrā likt spēlēt Ibem bija likumsakarīgs un, visticamāk, ietekmēja spēles gaitu vairāk nekā varētu domāt.

Bez sekām nepalika arī izmaiņas liepājnieku sastāvā. Par nelaimi viņiem, tās nebija tik pozitīvi vērtējamas kā daugavpiliešu izmaiņas, bet drīzāk pat - negatīvas. Pirmajās piecpadsmit minūtēs liepājnieku pārākums bumbas kontrolē bija teju kā Barcelona - 67,7%. Metalurga futbolisti arī tika sitienu pozīcijās un vispār mača pirmajā pusstundā izveidoja vairākas labas vārtu gūšanas iespējas. Izvēloties sākumsastāvā malējo pussargu pozīcijās sūtīt Kamešu un Savaļnieku Kalašņikovs, visticamāk, cerēja, ka tādā veidā aktīvi būs abi flangi, kā liepājniekiem nebija iepriekšējā spēlē ar Skonto, kad Kamešs bija krietni aktīvāks par Afanasjevu. Taču cerības nepiepildījās.

Metalurgs ekspluatē labo flangu

Attēlā uzskatāmi redzami visi ceļi, kā liepājnieki tika pie saviem bīstamākajiem sitieniem vai iespējas tos izdarīt. Redzam, ka lielākā daļa tādu iespēju liepājniekiem radās pēc spēles labajā flangā. Tas ir, tur, kur spēlēja Savaļnieks, nevis no kreisā, kur maču sāka potenciālais uzbrukuma līderis Kamešs, kurš neilgi pirms spēles ar Daugavu vēl arī guva daudz pozitīvu emociju izlases spēlē ar Lihtenšteinu, kad guva savus pirmos vārtus valstsvienībā... Tātad Afanasjeva neizteiksmīgā spēle pret Skonto bija ne tikai viņa vaina. Kaut kas īsti neštimmēja arī komandas spēlē - liepājnieki neprata vienlīdz efektīvi izmantot abus flangus, bet tikai vienu no tiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka liepājniekiem trūka kreiļa centra zonā. Ja, piemēram, bumbu kreisajā flangā saņēma Kamešs, tad viņam apkārt bija pieci labkāji Karlsons, Leliuga, Kalns, Soloņicins un Tomašausks. Un labkājiem ir daudz grūtāk izdarīt horizontālu vai vismaz diagonālu piespēli uz priekšu pa skrējienam Kamešam ciešā pretinieka segšanā kreisajā flangā. Visbiežāk, saņēmuši piespēli no Kameša, labkāji bija spiesti dot piespēli atpakaļ vai horizontāli. Otrā flangā pieci labkāji varēja darboties ar bumbu brīvāk, jo labā kāja palika ārmalā, kamēr pretspēlētājs un sedzējs traucēja spēlēt ar centrā esošo kreiso kāju.

Interesanti ir salīdzināt visu trīs Liepājas metalurga uzbrūkošo pussargu lietderību laukumā. Par centra pussargu Riti Leliugu šajā spēlē nemaz nav vērts runāt. Viņš aizvadīja ļoti neizteiksmīgu spēli, paliekot Daugavas nigērieša Daniela Olas ēnā. Grūti teikt, cik liela tā ir paša Leliugas vaina, jo pret Olu ēnā paliek praktiski visi desmitie numuri virslīgā...

Viens no biežāk izmantotajiem veidiem, kā salīdzināt viena vai otra spēlētāja prasmi izmantot iespēju spēlēt ar bumbu, ir aplūkot saņemto (pēdējā kolonna) un atdoto (pirmā kolonna) piespēļu kvantitāti. Vladimirs Kamešs saņēma 31 piespēli, bet atdeva tikai 19. Tātad 12 reizes, kad Kamešs saņēma bumbu, viņš to vienkārši zaudēja. Līdzīgi ir arī Leliugam, tikai zaudēto bumbu skaits ir mazāks. Turpretim Roberts Savaļnieks saņēma tikai 29 piespēles, bet centās atdot - 36. Tātad Savaļnieks ne tikai prata izrīkoties ar bumbu, kad partneri viņam to piespēlēja, bet arī pats bijis aktīvs bumbas iegūšanā - atņemot to pretiniekiem, pārtverot Daugavas piespēles, tiekot pie Daugavas atsistajām bumbām utt.

Vēl viens interesants rādītājs šajā gadījumā ir spēlētāju piespēles pretinieku soda laukumā. Savaļnieks to mēģināja izdarīt 12 reizes (piecas reizes viņam tas arī izdevās), bet Kamešs - tikai vienu. Un tas viss, ņemot vērā, ka Savaļnieks spēlēja tikai 59 minūtes, bet Kamešs - visu maču. Neglaimojoša statistika vienīgajam liepājniekam, kurš ļoti nopietni pretendē uz vietu Latvijas izlases pamatsastāvā... Taču, kā jau rakstīju iepriekš, diez vai pie tā vainojams tikai Kamešs. Piemēram, pret Skonto Vladimirs spēlēja labajā flangā un bija krietni aktīvāks nekā Afanasjevs otrā flangā. Šī problēma Liepājas metalurgam nav vienā spēlē vien, bet visā sezonā kopumā - kā aktivizēt spēli abos flangos? Pagaidām tas izdodas tikai pret vājākām komandām. Starp citu, Kamešs arī spēlē pret Daugavu guva vienīgos vārtus savas komandas labā. Tāpat kā iepriekšējā mačā pret Skonto.

Cincadze/Polovinčuks un Daugavas kreisais flangs

Iespējams, ka viens no iepriekš aplūkotās problēmas iemesliem bija arī Daugavas aizsardzība. Aplūkojot attēlu par laukuma zonām, kurās abas komandas vairāk uzvarēja divcīņu, uzskatāmi redzams, ka Liepājas metalurgs uzvarēja daudz vairāk divcīņu sava uzbrukuma labajā flangā (67%), bet uzbrukuma kreisajā flangā - tikai 25% divcīņu. Labajā flangā, kā zināms, spēlēja Savaļnieks pret Bidzinu Cincadzi un Dmitriju Polovinčuku, bet otrā malā Vladimirs Kamešs spēlēja pret Juriju Sokolovu. Taču, manuprāt, šie dati ir tikai sekas iepriekš minētajai liepājnieku problēmai vienlīdz aktīvi spēlēt abos flangos, nevis iemesls.

Protams, nevar aizmirst arī to, ka Daugavas treneris Tabanovs jau pirmajā puslaikā nolēma savu kreisās malas aizsargu Cincadzi nomainīt pret Polovinčuku. Savu izvēli viņš telefonsarunā pamatoja ar to, ka pirmā puslaika sākumā Daugavai bija milzīgas problēmas aizsardzības kreisajā malā. Viņš vienkārši nebija varējis turpināt noskatīties, kā liepājnieki briest pirmajam vārtu guvumam no sava labā un daugavpiliešu kreisā flanga.

Kā šī maiņa ietekmēja spēles gaitu un vai vispār ietekmēja? Cincadze pēc pamata ampluā ir aizsargs, nereti spēlējot arī aizsardzības centrā. Polovinčuks tomēr ir ārmalas futbolists, kurš šosezon daudz spēlējis arī vidējā līnijā. Tātad Tabanovs būtu vēlējies pastiprināt aizsardzību, aizsargu nomainot pret pussargu? Diez vai. Viņa domu gājiens, visticamāk, būs bijis cits. Proti, Cincadze manāmi zaudēja Savaļniekam ātrumā. Tātad ātrums ir viens no faktoriem, kas šajā izvēlē runāja par labu Polovinčukam. Otrkārt, Polovinčuks ir bīstamāks uzbrukumā un radošāks. Un, hei! Kā gadījies, kā ne, Daugavai kreisās malas pussarga pozīcijā spēlēja uzbrucējs Mamuka Gongadze, kura uzdevums bija pārvietoties uz centu uzbrukuma fāzē. Tādos gadījumos kreisās malas aizsargam bija jāieņem gruzīna atstātā kreisās malas pussarga pozīcija, "noslēdzot" šo zonu. Tādam mērķim pussargs Polovinčuks šķita labāka izvēle nekā aizsargs Cincadze... Tātad, tas ir otrais iemesls. Trešais varētu būt krievu leģionāra lielākā pieredze un autoritāte. Pāris reizes viņš asi nospēlēja pret Savaļnieku, un turpinājumā Roberta spēles sākumā iegūtā pārliecība pār saviem spēkiem tikai noplaka.

Faktiski ar šo maiņu Tabanovs nepastiprināja vis aizsardzību, bet gan savas komandas uzbrūkošo potenciālu kreisajā flangā. Polovinčuka aktīvā pieslēgšanās uzbrukumiem biežāk novirzīja spēli no Daugavas vārtiem. Turklāt vēl lika Savaļniekam vairāk strādāt aizsardzībā, kur Roberts bija spiests atstāt daudz spēka, kas pēc ilgās nespēlēšanas savainojuma dēļ nepalika bez sekām.

Spēļu centra statistikā salīdzinot abus Daugavas kreisās malas aizsargus redzam, ka Polovinčuks teju 50 spēlētās minūtēs uzvarēja tikai 4 divcīņas (44%). Bet sākumsastāvā gājušais Cincadze - uzvarēja 5 divcīņas (56%). Tātad aizsardzībā Polovinčuks nebija labāks par Cincadzi. Kādā spēles elementā tad viņš bija labāks? Piespēlēs. Cincadze sev atvēlētajā spēles laikā izdarīja tikai piecas precīzas piespēles ar precizitāti 38% (drausmīgi... sliktākais rādītājs abās komandās), bet Polovinčuks partneriem piespēlēja 19 reižu (precizitāte 73%). Par bumbas pieturēšanu un saglabāšanu nemaz nerunāsim - arī šajos aspektos Polovinčuks bija labāks. Arī ar rezultatīvu piespēli, pēc kuras Matija Mihaļs izvirzīja vadībā viesus un praktiski lauza spēles gaitu. Pēc tam liepājnieki bija spiesti spēlēt riskantāk, bet tas neattaisnojās.