Poļakovs analizē Skonto - Liepājas metalurgs spēli: Izskriet pa centru kā nazis sviestā

Skonto dublē Liepājas metalurga un Jurija Popkova veiksmes stāstu

Liepājas metalurga treneris Dmitrijs Kalašņikovs pēdējos divos virslīgas mačos (pret Spartaku un Ventspili) izmantoja līdz tam neizmantotu shēmu 4-3-1-2. Lai nebūtu tā, ka lauri tiek tikai Kalašņikovam un Paharam, kurš pārsteidza ar šādas pašas shēmas izmantošanu spēlē pret Metalurgu, jāpiemin, ka pirmais šosezon šo shēmu sekmīgi izmantoja pastarītes Daugava Rīga galvenais treneris Jurijs Popkovs, dodot impulsu, vielu pārdomām un iedrošinot dažādot savu taktiku citus trenerus. Pirms spēles ar  Skonto, domājams, Kalašņikovs ilgi un rūpīgi domāja, vai spēlēt pēc tās pašas shēmas, ar kuru gūts pārsteidzoši labs rezultāts pret Ventspili, vai tomēr atgriezties pie sezonas gaitā visbiežāk izmantotās 4-2-3-1 shēmas. Es pats biju prognozējis, ka pret rīdziniekiem Liepājas metalurgs spēlēs ar Vladimiru Kamešu un Valēriju Afanasjevu flangos, jo līdzšinējās spēlēs ar Skonto liepājnieki kontrolēja laukuma centru arī ar trīs centra pussargiem, taču Kalašņikovs nolēma no laba labu nemeklēt, atstājot visu, kā ir. Vienīgā izmaiņa sastāvā bija Toma Meža spēlēšana labās malas aizsarga pozīcijā Dmitrija Hmiza vietā.

Kas mudināja šo pašu shēmu izmantot Paharu? Pirmkārt, neveiksme iepriekšējā spēlē pret Daugavpils Daugavu (0:0), kurā Skonto uzbrukums bija raksturojams kā impotents. Otrkārt, palikšana bez malējiem pussargiem. Mingazovs - diskvalificēts, Siņeļņikovs un Rioss - savainots. Flangos it kā varot spēlēt Blanks un Rugins, taču nevienam no viņiem tā nav pamatpozīcija (Ruginam gan tādas laikam vispār nav, bet, manuprāt, viņa produktivitāte ir lielāka laukuma centrā). Treškārt, nevēlēšanās zaudēt laukuma centru tik ļoti svarīgajā spēlē pret Liepājas metalurgu, kas spēlēja ar četriem centra pussargiem.

Sākumsastāvā Pahars reanimēja malējo aizsargu Romānu Amirhanovu, kurš sezonas pirmajā pusē Skonto komandā bija neaizvietojams, bet pēc neveiksmīgi aizvadīta mača UEFA Eiropas līgas kvalifikācijā tika nosēdināts uz beņķa. Amirhanova sakarā vispār rodas iespaids, ka viņš ir pavasara un rudens aizsargs, kurš izceļas tieši smagākos laikapstākļos un staignākos laukumos.

Laukuma vidū bija cīņa četri pret četri, turklāt visos mikrodueļos Skonto centra pussargi bija labāki bumbas atņemšanā. Ja kāds no metalurgiem šajā komponentā pretiniekam nezaudēja, tad tas bija Toms Tomašausks, kuram pretī spēlēja Rugins. Abām komandām spēlējot šauri (ārmalās spēlēja tikai pa vienam futbolistam), lielākais potenciāls saasināt uzbrukumu bija flangos - vai nu ar aktīvu malējo aizsargu pieslēgšanos uzbrukumiem vai ar kāda no centra pussargu pieslēgšanos tiem. "Uz papīra" liepājnieku malējie centra pussargi Afanasjevs un Soloņicins ar izrāvienu uz malu varēja radīt skontiešiem daudz problēmu. Sevišķi Afanasjevs, kurš "uz papīra" bija krietni ātrāks nekā viņa pretspēlētājs Fertovs.

Interesanta bija abu komandu uzbrucēju duetu sadarbība. Liepājniekiem Karlsons bija kā smailes uzbrucējs, kurš cīnās par teritoriju, bet Kamešs daudz kustējās horizontāli, tādējādi uzbrukuma centrā bieži atstājot Karlsonu vienu pašu. Kameša atstāto brīvo zonu blakus Karlsonam centās negaidīti izmantot Leliuga, taču Rode no lietuvieša neatkāpās ne par soli. Mazai atkāpei der atgādināt abu komandu iepriekšējo maču Liepājā, kad Pahars pēc 0:1 zaudējuma atzina, ka lika saviem padotajiem sevišķi uzmanīt Karlsonu, bet ne vienīgo vārtu autoru Leliugu...

Turpretim Skonto uzbrucēju duets spēlēja citādāk. Zemāk spēlējošais Šabala neaizrāvās ar horizontālu pārvietošanos laukumā, tā vietā dodot priekšroku vertikālai virzībai. Patiesībā viņš pirmajā puslaikā spēlēja gandrīz vienā līmenī ar Ruginu pozīcijā zem uzbrucēja. Tā kā tajā zonā bija viens pats Tomašausks, kurš galvenokārt uzmanīja Ruginu, Šabala visbiežāk palika nepiesegts. Tas gan ir mazliet jocīgi, ja ņem vērā, ka viņš tomēr nav tāds driblētājs kā Kamešs, kurš, uzņēmis ātrumu, praktiski vairs nav apturams. Taču Šabala savu uzdevumu paveica godam. Tieši viņš atdeva rezultatīvu piespēli pirmo vārtu guvumā, kad 18 gadus vecais uzbrucējs saņēma bumbu no sava centra aizsarga Maksimenko savā laukuma pusē un, neviena nepiesegts, pārdriblēja pusi laukuma līdz atdeva bumbu pa skrējienam brīvā zonā Tadam Labukam. Lai gan Labuka pirmie gūtie vārti ir vairāku nejaušību ķēdes rezultāts (rikošets, vārtsarga kļūda), par nejaušību nevar nosaukt to, ka Skonto guva vārtus tieši pēc Šabalas piespēles un ka viņš bija bez pretspēlētāja. Liepājas metalurga balsta pussargs Toms Tomašausks gan palika savu centra aizsargu tuvumā, bet bija virs Baguža jeb pretējā pusē Šabalas skrējienam.

Otra lieta, kas bija īpatnēja Skonto uzbrucēju dueta darbībā, bija veids, kā Labuks vilināja Baguži ārā no tā pozīcijas. Lietuviešu mērķuzbrucējs Labuks šosezon visai bieži pēc bumbas "otrajā stāvā" iet "zemu", tas ir nedaudz aiz laukuma viduslīnijas. Tā kā viņa pretspēlētājs šajā spēlē bija tautietis Mindaugs Bagužis, liepājnieku aizsargs uz gaisa divcīņām ar Labuku bija spiests iet patālu uz priekšu, kas nozīmēja, ka aiz viņa palika brīva zona, kurā ieskriet pamīšus mēģināja gan Šabala, gan Rugins. Lai gan pārāk bieži ar vertikālu bumbas atmešanu ar galvu uz priekšu Labuks neizcēlās, iespējams, tieši Baguža izstrādātās inerces dēļ iet "augstu" Skonto tika pie iespējas gūt otros vārtus. Pie laukuma centra līnijas bumbu saņēma Rugins, un viņam virsū kā lauva gaļai vienlaikus uzmetās gan Bagužis, gan Zirnis, lai gan dažus soļus no Rugina bija Tamašausks. Rugins ar vienu kustību apspēlēja abus viesu centra aizsargus un ar prasmīgu piespēli izveda viens pret vienu ar pretinieku vārtsargu savu komandas biedru Labuku, kurš savu iespēju izmantoja, panākot 2:0.

Kalašņikovs liek spēlēt plašāk

Liepājai zaudējot otros vārtus spēlē un nonākot neapskaužamā situācijā, Metalurga treneris Dmitrijs Kalašņikovs izšķīrās mainīt shēmu un taktiku, atgriežoties pie sev ierastā 4-2-3-1. Gribot mobilāku malējo aizsargu spēli, Kalašņikovs samainīja pozīcijām Mežu ar Soloņicinu. Skonto, nevēloties piespiesties saviem vārtiem un atlikušo spēles daļu tikai "atsisties", nemainīja gandrīz neko, taču shēmu maiņa pavēra lielāku plašumu Ruginam (att. ar zilu spīdumu). Rugins netika "atvilkts" atpakaļ, bet gluži otrādi - pat tika mazliet pavirzīts uz priekšu, liekot Skonto shēmai mazliet atgādināt 4-3-3. Pirmajā puslaikā uz vairākām minūtēm pat Rugins kļuva par smailes uzbrucēju, zem viņa spēlējot Šabalam un Labukam, taču jāšaubās, ka tāds būtu bijis Pahara norādījums. Drīzāk tā viņam lika rīkoties situācija konkrētā epizodē, jo drīz vien viņš atkal spēlēja "zemāk".

Liepājas metalurga spēlē īpatnēja bija Kameša joprojām horizontālā virzība laukumā. Pat spēlējot savai kājai piemērotajā labajā malā Kamešs bija tendēts doties uz centru, ko nevarētu teikt par otrā malā spēlējošo Afanasjevu. Grūti teikt, vai tieši tādu spēli no Kameša vēlējās redzēt Kalašņikovs, bet, ņemot vērā, ka Kamešs ar saviem reidiem centrup radīja asumu Skonto soda laukumā, nebija iemesla bārt Kamešu par taktisku nedisciplinētību. Viesu labākā iespēja gūt vārtus pirmajā puslaikā sekoja tieši pēc viena no tādiem Kameša reidiem, kad, ielauzies pretinieku soda laukumā, Kamešs atspēlēja bumbu uz otrā tempā ieskrējušajam Leliugam, kura sitienu tuvajā stūrī Māliņš atvairīja.

Taču būtiskāko - atgūt bumbas kontroli un ierobežot Skonto saspēles iespējas - liepājnieki panāca. Galvenokārt tāpēc, ka ar shēmas maiņu Liepājas metalurgs savā spēlē atguva plašumu, kā trūka skontiešiem. Liepājai bija skaitlisks pārsvars laukuma flangos, tur bija arī daudz brīvas vietas, turklāt Skonto tādā situācijā neizskatījās zinām, kam kurā brīdī kurš pretspēlētājs jāsedz. Sevišķi tad, kad Soloņicins pieslēdzās uzbrukumiem un palika ārmalā, kamēr Kamešs devās Skonto soda laukumā. Sapratis, ka jāatgūst plašums, Marians Pahars puslaiku pārtraukuma arī veica pārkārtojumus savas komandas spēlē.

Otrajā puslaikā notika tas, ko paredzēja spēles sākumā

Kalašņikovs saprata, ka zaudēt vairs nav ko un jāiet uz visu banku. Puslaiku pārtraukumā viņš nomainīja Tomu Mežu ar Artjomu Kuzņecovu. Lai gan Mežs bija tuvākais spēlētājs Labukam abu gūto vārtu situācijās, nevarētu teikt, ka viņš bija galvenais grēkāzis. Maiņa drīzāk bija saistīta ar vēlmi no aizsardzības kreisās malas uzbrukumā pārvietot Jurģi Kalnu. Viņš iekārtojās pozīcijā zem uzbucēja. Reālu labumu šādam solim neredzēju. Nav Kalns klasiskais numur desmit, kas diriģē komandas saspēli un var izvest partnerus sitienu pozīcijās, bet kādreiz Kalns bija uzbrucējs un tātad - gan jau vismaz kaut ko priekšā pratīs izdarīt. Turklāt viennozīmīgi bija skaidrs, ka sliktāk no tā nekļūs. No pozīcijas zem uzbrucēja atpakaļ tika atvilkts Ritis Leliuga, kas deva lielāku kreativitāti centra pussargu pozīcijās, kur pirmā puslaika beigās blakus Tamošauskam spēlēja ne pārāk radošais Mežs. Dzintars Zirnis no aizsardzības centra tika pārvirzīts uz kreiso flangu, taču tas gan lielu lomu nespēlēja, vienkārši kādam bija jāiestājas Kalna vietā.

Skonto puslaiku pārtraukumā nolēma pāriet uz 4-4-1-1, tādējādi liedzot liepājniekiem skaitlisko pārsvaru flangos. Šādas korekcijas komandu taktikā lika spēlei laiku pa laikam izskatīties pēc ieilgušām standartsituācijām - pa desmit vīriem dažādos kreklos Skonto soda laukumā. 

Liepājas metalurgs gāja uz visu banku. No diviem ārmalas futbolistiem vienā flangā jēgas nebija, tāpēc nu jau uz centru gāja ne tikai Kamešs, bet arī Afanasjevs, atvēlot aiz sevis brīvu vietu ieskrējieniem un centrējumiem malējiem aizsargiem. Leliuga spēlēja kā numur astoņi, cenšoties būt tuvāk uzbrucējiem, kad metalurgam bija bumba. Skonto aizsargājās piesardzīgi, ar tā dēvētajiem diviem četrinieku viļņiem. Metalurgs lādēja bumbas pretinieku soda laukumā pie pirmās iespējas. Visbiežāk, centrējumus veica malējie aizsargi no "dziļuma", un tādas "aizejošās" bumbas bija viegls laupījums Skonto aizsargiem, jo pārsvarā tika adresētas uz Kamešu vai Afanasjevu, nevis augumā raženāko bet centrā palikušo Karlsonu. Bija dīvaini, ka Karlsons palika centrā, nevis īsi pirms centrējuma samainījās ar Kamešu vai Afanasjevu, jo tieši viņam bija lielākas iespējas aizķerties aiz bumbām "otrajā stāvā".

Taču daudz svarīgāk par to kā Skonto aizsargājās bija tas, kā Skonto uzbruka. Viņi spēlēja kompakti, kad bija bez bumbas, taču ļoti agresīvi devās uzbrukumā, kad atkal tika pie tās. Rugins, Kukanoss un Fertovs skrēja teju līdz Liepājas metalurga aizsardzības līnijai katru reizi, kad Skonto kontrolēja bumbu. Pirmkārt, tas radīja daudz pretuzbrukumu draudu (Labukam vien bija vismaz divas iespējas gūt vēl vienus vārtus). Otrkārt, un kas bija vēl svarīgāk, pamatīgi "nokausēja" pretiniekus, kuriem trešdien bija smaga spēle Ventspilī (lai gan rezultāts bija 3:0, viegla pastaiga liepājniekiem tur nebija). Praktiski sanāk tā, ka Skonto puslaiku pārtraukumā mainīja shēmu, bet ne spēlētāju kustības principu: divi uzbrucēji un trīs pussargi plus vēl malējie aizsargi vienmēr devās uz priekšu, piebremzējot tikai centra aizsargiem Savčenkovam, Maksimenko un balsta pussargam Rodem. Šie Skonto pretuzbrukumi atņēma liepājniekiem daudz fiziskā spēka un arī ticību iespējai uzvarēt.

Jā, protams, otrajā puslaikā vēl arī bija veiksmīgais (vai neveiksmīgais - kā kuram) Amirhanova vārtu guvums, taču tas bija uz Doroševa sirdsapziņas, un taktiskās izmaiņas tur maz ko ietekmēja. Ja paskatāmies spēlētāju izvietojumu 2. puslaikā, jāsecina, ka, visticamāk, daudzi no līdzjutējiem tieši šādas shēmas abu komandu izpildījumā arī gaidīja pirms mača... 2 puslaikā rezultāts bija 1:1, un Skonto iesita vārtus ar lielu veiksmes palīdzību... Lai gan no šāda 2. puslaika nedrīkst izdarīt tālejošus secinājumus, jo Liepājas metalurgs bija spiests spēlēt riskanti, turpretim Skonto varēja spēlēt atraisīti un ar pārliecību, iespējams, varam vēlreiz prognozēt, kāds būtu spēles iznākums, ja abas komandas patiešām maču sāktu ar šādiem spēlētāju izvietojumiem... Skonto varbūt arī gūtu vārtus ar veiksmes palīdzību, taču liepājnieku uzvara šķistu likumsakarīgāks rezultāts.

Taču ir tā, kā ir. Pahars pelnījis uzslavas par pareizu lēmumu pieņemšanu. Skonto - par mobilizēšanos spītējot daudzajiem šķēršļiem (maz cerību turnīra tabulā, algu nesamaksāšana, robi sastāvā) un uzvaras gūšanu.

P.S. Izlases kontekstā gribēju uzsvērt, ka negaidīti nemanāms šoreiz laukumā bija Valērijs Afanasjevs. Viņa galvenais konkurents uz vietu izlases kandidātu pulkā Vladimirs Kamešs gan bija gan aktīvs, gan arī vārtu autors, un vispār - teju viss Liepājas metalurga uzbrukuma drauds nāca tieši no Kameša. Skaidrs, ka ne viens, ne otrs nav uzskatāms par pamatsastāva spēlētāju valstsvienībā. Ja arī viņi var tikt pie spēles laika Slovākijā un Rīgā pret Lihtenšteinu, tad tikai uz maiņu. Rezervista īpatnība ir tāda, ka viņam jābūt tādam, uz kuru treneris var paļauties. Vienmēr. Nevis kaut kad... Kamešs apliecināja, ka pret virslīgas Top-4 klubiem ir tikpat bīstams kā pret pārējām vienībām. Afanasjevs šādu stabilitāti diemžēl neparādīja... Tāpēc par izlasi Valērijam, visticamāk, jāaizmirst vismaz līdz pavasarim. Līdz tam laikam jākļūst par stabilu un jārāda vienlīdz saturīgs sniegums pret visiem pretiniekiem.