Kad iepriekšējo reizi vadījāt Latvijas izlasi, teicāt, ka komandas sastāvs jāatjauno evolūcijas, ne revolūcijas ceļā. Tagad teju trešdaļa jūsu izsaukto spēlētāju izlasē vēl nav spēlējuši. Veidojat sastāva evolūciju vai revolūciju?
Domāju, ka evolūciju. Loģika saka priekšā, ka jādara šādi. Revolūcija tomēr ir skriešana laikam pa priekšu. Šeit viss ir dabīgi. Pašiem spēlētājiem jāsaprot, ka jebkura treneru maiņa vai zaudējumu sērija ir arī uz futbolistu sirdsapziņas. Tieši viņi taču dodas laukumā un veido rezultātu. Lai gan arī treneru korpusa un līdzjutēju lomu tajā mazināt nevajadzētu.
Gūstot vārtus pret Babīti, Artūrs Karašausks imitēja zvanu jums. Vai sazvanīja?
(Iesmejas.) Nē. Domāju, ka viņam pietiek pacietības. Zvanīt nevienam nevajag. Ir jāspēlē. Ir jāsasniedz rezultāts. Atkārtošos – visi spēcīgie futbolisti tiks aicināti uz izlasi.
Un tomēr ir dīvaini, ka virslīgas labākā vārtu guvēja un vienlaikus arī labākā asistenta nav izlasē. Kādi ir argumenti šādam lēmumam?
Negaidīju, ka saruna uzreiz iegrozīsies šādi. Ne jau tā ir mūsu galvenā problēma. Futbolistam ir jānopelna tiesības spēlēt izlasē. Lai pretendētu uz spēlēšanu pret Portugāli, jādemonstrē labs, stabils sniegums, futbolistam ir jābūt cilvēkam, kurš spēj iekļauties komandā. To visi treneri pateiks, Vengeru, Mourinju un Gvardiolu ieskaitot, visi viņi teiks, ka jāizveido vienots kolektīvs. Futbolistam šāda iespēja jānopelna. Viņam jābūt cilvēkam, ar kuru blakus būs ērti citiem futbolistiem, treneru korpusam. Izlasē jāaizmirst par draudzību un klubu piederību. Nepieciešams īpašību kopums, kas veido profesionāli. Labākais vārtu guvējs? Jā, malacis. [Mārcis] Ošs iesitis gandrīz tikpat daudz vārtu. Tas jūs nemulsina? Centra aizsargs būdams! Labs partneris, drošs. Iesitis gandrīz tikpat vārtu [pēc pēdējās kārtas spēlēm – tikpat].
Nesen tikāties ar virslīgas klubu treneriem. Par ko bija saruna, un ko izlases treneris var lūgt klubu treneriem?
Es viņus sen jau pazīstu, apmeklēju visas spēles. Pat Riga FC galveno treneri Jevgeņiju Perevertailo no Krievijas pazīstu sen, vēl no laikiem, kad viņa vadītajā Baltika spēlēja Aleksandrs Koliņko, Artūrs Zjuzins, Aleksejs Višņakovs. Lieku reizi tikāmies oficiālā sarunā, lai gan arī pēc spēlēm ar treneriem runājām. Par ko runājām? Mums ir kopīgas intereses – lai izlases spēlētāji labi trenētos un attīstītos klubos. Klubu treneri vēlas, lai spēlētāji gūst neatsveramu pieredzi izlases spēlēs. Tādu pieredzi transfēru tirgū nenopirksi, strādājot Latvijā. No tā iegūst gan spēlētājs, gan izlase, gan klubs.
Starp citu, pēdējos gados vērojama tieši pretēja tendence – par čempioniem kļūst klubi, kuru spēlētājus izlasei nepiesaista. Pērn Spartaks, iepriekš Liepāja, vēl pirms tam – Ventspils. Kā tas nākas?
Varbūt šodien ir tā, rītdien būs citādi. Futbols ir tāda lieta – pat ieguldot šodien, uzreiz nevari plūkt augļus. Piemēram, no Liepājas jauniešu izlasēs spēlēja ļoti daudz jauno futbolistu. Tur viņiem ir ļoti laba sistēma. Es vadu Talantu attīstības programmu, un tur ir ļoti daudz futbolistu no Liepājas. Tagad sācies spēlētāju pieplūdums arī no Ventspils.
Portugālē uz Latvijas vārtiem bija divi 11 metru soda sitieni, un tos abus «uztaisīja» mūsu izlases vismazāk pieredzējušie futbolisti. Tagad pirms spēles pret Portugāli Rīgā esat apsolījuši, ka būs debitanti. Vai piekodināsit viņus nelēkt pārgalvīgos izklupienos?
Ir zināmas prasības aizsardzībā, un tās ir vienādas visiem – pieredzējušajiem un debitantiem. Skaidrs, ka tos 11 metru soda sitienus nopelnīja pieredzējuši izpildītāji. Nani nospēlējis tik daudz spēļu, ka mācēs nolikt kāju soda laukumā jebkura aizsarga priekšā. Protams, gatavojoties spēlei ar Portugāli, runāsim par konkrētās spēles īpatnībām. Pretī būs dienvidnieki, kuri labi jūt bumbu, pretinieku, zina, kur pretinieks lēks izklupienā un kur jānoliek sava kāja, lai to notriektu, viņi zina, kā ietekmēt tiesnesi... Tas viss saucas – pieredze un meistarība. Runāsim arī par to ar spēlētājiem.
Vai Rudņeva atteikums pievienoties izlasei ir kaut kā saistīts ar to, ka jūsu pēdējā spēlē pie izlases vadības grožiem pret Bosniju viņš tika atstāts rezervē?
Neredzu nekā kopīga. Uz Šveici pie Mariana [Pahara] viņš taču arī neieradās. Bija tāds uzbrucējs Vīts Rimkus. Savulaik viņš Portugālei izbraukumā iesita divus vārtus. Pēc tam ilgus gadus vispār netika aicināts uz izlasi, lai gan virslīgā bija rezultatīvs. Tomēr Euro 2004 panākumā viņš nospēlēja svarīgu lomu un palīdzēja izlasei. Tas ir labs piemērs tam, ka visi labākie spēlētāji vienmēr spēlēs izlasē. Tā nav mana personiskā vai līdzjutēju izlase. Tā ir mūsu visu kopīgā izlase, tāpēc vienmēr aicināsim labākos un tos, kuri atbilst izlases līmenim. Bet jāpatur prātā, ka mums pretī stāsies ļoti spēcīgi pretinieki. Pret tādiem varam likt pretī tikai pašatdevi un pašaizliedzību. Šajos rādītājos mums jābūt pārākiem pār pretiniekiem. Tāpēc kolektīvu veidojam rūpīgi tieši šajā aspektā.
Visu sarunu ar Aleksandru Starkovu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!