Kas tu patlaban vairāk esi - treneris, menedžeris vai pasākuma organizētājs?
Es par to neesmu aizdomājies. Galvenais, ka gūstu prieku no tā, ko daru.
Pirmā nometne bija 2011. gada vasarā, kad nometni rīkojāt kopā ar Kārli Skrastiņu, kurš gāja bojā Jaroslavļas aviokatastrofā. Atceros, Kārlis tolaik vēl mocījās ar muguras sāpēm...
Pirmajā reizē gribējām iziet uz ledus ar visiem bērniem un neaprēķinājām, kāda varētu būt slodze. No deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā - tas tomēr bija par daudz. Kārlis pēc tam visu nedēļu ar muguras sāpēm nogulēja gultā, bet pēdējā dienā uz noslēguma pasākumu tik un tā atbrauca. Piebrauca džips, un man par lielu izbrīnu priekšējais blakussēdētāja krēsls bija novietots guļus pozīcijā. Kārlis pat nevarēja nosēdēt, tomēr uz noslēgumu ieradās un bērniem paspieda roku.
Nometnes laikā gan jau arī turpini sekot līdzi notikumiem Ukrainā. Vai ir kādas ziņas no Doņeckas Donbass vadības par nākamo sezonu?
Mūsu nometnē šovasar strādā arī Donbass treneris Vladimirs Vorobjovs, kurš klubā atbild par aizsargu, tātad arī manu darbību laukumā. Ar viņu gandrīz katru dienu apspriežam pienākošās ziņas no Doņeckas. Ja jau pat viņš ir neziņā, tad ko lai saka spēlētāji? Cenšamies par to nedomāt, jo ietekmēt neko nevaram. Mums saka - nedēļas laikā būs atrisinājums.
KHL noteikumi paredz kādas garantijas spēlētājiem, kuriem jau ir līgums uz nākamo sezonu?
Šī ir pilnīgi atšķirīga situācija, jo ir bažas par cilvēku dzīvībām. Pirms neilga laiciņa runāju ar mūsu kluba ofisa darbinieku. Drošības nolūkos pāris nedēļu apkalpojošam personālam bija ieteikts neierasties darbā.
Ja reiz runāji ar kluba darbinieku, varbūt painteresējies, vai līdz sezonas sākumam vispār ir reāli atjaunot nodegušo arēnas jumtu?
Neesot tik traki, kā bija aprakstīts. Jumts neesot nodedzis, tikai viens sāns. Atjaunot var pagūt, bet jautājums ir, vai mums atļaus spēlēt Doņeckā.
No pagājušā gada sastāva daudziem ir līgums uz nākamo sezonu?
Pats interesantākais, ka komanda jau ir nokomplektēta. Varbūt uzbrukumā vēl ir tikai kāda vakance, jo nule kā Jevgeņiju Dadonovu aizmainīja vai pārdeva, pat nezinu, kā būtu pareizāk teikt, bet viņš pārceļas uz Sanktpēterburgas SKA. Tas mums bija tāds savdabīgs signāls - kas nu tagad būs ar komandu.
Nolana laiks Latvijas izlasē ir beidzies. Ko viņš kā treneris ir devis Latvijas hokejam?
Viņš bija pirmais izlases treneris, kurš pilnībā uzticējās spēlētājiem. Nolans negāja desmitos vakarā skatīties, kurš ir istabiņas numurā, jo viņam tas nebija svarīgi. Nolana galvenā prasība bija, lai spēlētāji ar pilnu atdevi strādātu treniņos un būtu simtprocentīga atdeve katrā spēlē. Šī uzticība vairākiem spēlētājiem ļāva justies brīvāk laukumā. Protams, viņam bija īpaša prasme komandu noskaņot spēlēm. Es to atceros vēl no spēlēšanas pie viņa Kanādas junioru komandā Monktonā. Nolans teica: mēs iesim un sitīsim visus.
Nav bijis piedāvājumu atgriezties Ziemeļamerikā spēlēt hokeju?
Ja godīgi, arī pagājušajā sezonā man piedāvāja lauzt līgumu ar Donbass un braukt pāri okeānam. Tas nav tik vienkārši, turklāt vēl olimpiskajā gadā - un ja vēl Doņeckā viss mani apmierina gan finansiālajā, gan arī sadzīviskajā ziņā.
Piedāvājumam no NHL acīmredzot vajadzētu būt vienvirziena?
Jā, jo kāpēc lai es izvēlētos braukt pāri okeānam ar noteikumu, ka spēlēšanas gadījumā fārmklubā saņemšu mazāku naudu, ja Eiropā es varu spēlēt labā līgā KHL un vēl labi arī nopelnīt.
Pilnu interviju Gaida ziņas no Doņeckas lasiet pirmdienas, 16.jūnija, laikraksta Diena 18.-19.lpp.!