Pirmo reizi vienā spēlē laukumā izslidoja abi brāļi Džeriņi.Kad puikas mācījās un spēlēja Rīgā, maršrutā Aiviekste—galvaspilsētas ledus halles Džeriņi ceļoja gandrīz katru otro nedēļas nogali. Antons, strādājot par šoferi Latvenergo, pats uzprasījies tālākos braucienos. "Teicu, ka nopirkšu to un izdarīšu vēl to, bet pie viena palikšu noskatīties puiku spēli. Priekšniecība bija saprotoša un manas vēlmes parasti uzklausīja." Vēlāk sarunā Guntis uzsver vecāku milzīgo interesi par katru sīkumiņu viņu gaitās. "Mammu un tēti varēja manīt laukuma malā pat amatieru futbola spēles laikā. Viss viņiem bija jāzina, kurā sporta frontē kā mums veicas."
Zinot, ka Džeriņu radurakstos maldās pat hokeja pazinēji (Latvijas virslīgā ir spēlējis arī otrās pakāpes brālēns Lauris), sarunu Arēnas Rīga vestibilā pirms Latvijas un Somijas spēles sākām ar kuplās ģimenes atšifrēšanu. Vecākais brālis Valdis (28 gadi) arī spēlē hokeju amatieru komandā Aizkraukles līgā. Ziemassvētkos no jaunākajiem brāļiem viņš vēlējies tikai vienu, lai abi ar viņu kopā vienā maiņā uzspēlētu amatieru mačā. Guntis un Andris savdabīgo dāvanu arī sarūpējuši. "Lai spēle nebūtu tikai uz vieniem vārtiem, vienojāmies, ka viens no mums pāri centra līnijai neslidos," pēc Andra teiktā, brāļi profesionāļi bijuši korekti pret konkurentiem. Vēl ģimenē uzaugušas meitas Zita un Rita. Vecākā meita Zita mācījusies mūzikas skolā, Rita arī spēlējusi Latvijas izlasē, tiesa, futbolu, ne hokeju.
Efektivitātes ziņā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, valstsvienības spēlētāju sagatavošanā Aiviekste varētu būt pasaules topa desmitniekā, trijniekā vai vēl augstāk. Pēc 2000.gada statistikas datiem, ciematiņā starp Pļaviņām un Jaunkalsnavu dzīvo tikai 384 cilvēki. Pēdējos gados situācija būtiski nav mainījusies, jo Aiviekstes upes krastā joprojām lielākoties slejas padomju laika daudzdzīvokļu mājas. Sapulcinot visa vecuma spēlēt gribētājus, kādi astoņi hokejisti uz laukuma sanāktu. Spēlēšanai pietiktu.
Aiviekstē lielākoties dzīvo latvieši. Brāļi ilgi domā un nevar atcerēties, vai ciematiņā būtu arī kāds citas tautības pārstāvis. "Kad atnācu uz Rīgu, pirmajā gadā nopietni izjutu valodas barjeru. Vienīgie vārdi, kurus zināju krieviski, bija da un ņet (jā un nē). Pēc gada gan jau vairs nekādu problēmu nebija," nu jau Guntis ielocījies arī slovāku mēlē, jo šosezon spēlēja šīs valsts klubā Martinā.
Par sportiskajiem bērniem Džeriņu vecāki stāsta, viens otru papildinot. Hokejs un futbols, basketbols un volejbols — kopā sanākšanas reizēs Aiviekstē cieņā esot klasiskās sporta spēles. Vispirms visi sēžoties pie galda, bet svinības parasti beidzoties ar bumbu spēlēm sporta laukumā. Mīlestība uz sportu Džeriņiem jau šūpulī kārta. Mamma Ausma beigusi Murjāņu sporta ģimnāziju, kurā trenējusies vieglatlētikas daudzcīņā. Tēvs Antons izmēģinājis spēkus biatlonā. Iespējams, Latvijas izlasē būtu ne tikai trīs brāļi Rēdlihi, bet arī Valdis, Guntis un Andris Džeriņi, ja vien vecāki būtu varējuši nodrošināt vecākajam dēlam Valdim pārbraukšanu uz Rīgu. Neilgu laiciņu viņš izmēģinājis spēkus Mantess komandā pie trenera Ginta Bikara, bet tad atgriezies mājās palīdzēt vecākiem.
DARBAM PAKĻAUTIE
"Bērnībā smagi strādājām," atceras Guntis. "Man ir zināmi visi lauku darbi. Vasarā pārbraucu mājās no treniņnometnes un taisnā ceļā gāju uz siena pļavu. Citi puikas dzenāja bumbu, bet man vispirms bija jāpalīdz vecākiem." Andris un Guntis saka, ka tagad beidzot vecāki varot dzīvot paši sev. Visi pieci bērni aizgājuši pasaulē, finansiālā situācija vairs nav tik spiedīga, tikai mājās iestājies savāds klusums un miers. "Otrreiz es vairs nekad nepiekristu bērnu audzināšanai par hokejistiem. Mums tas bija ļoti smags laiks. Naudas vienmēr trūka. Kādus tik darbus neesam darījuši, lai bērniem nodrošinātu treniņus Rīgā. Kā jau laukos, bija sava gotiņa, cūciņa un dārziņš. Pārdevām gotiņu un nomaksājām parādus par ledus treniņiem. Zinot mūsu situāciju, treneri bija atsaucīgi un bieži vien naudu neņēma," mammas Ausmas kategorisko apgalvojumu, ka otrreiz nekad vairs, cenšas mīkstināt Antons. "Jāņem gan vērā, ka laiki ir mainījušies. Ledus halle uzslējusies Aizkrauklē, kas ir tikai 50 kilometru no mājām. Tagad būtu daudz vieglāk."
"Mums jāsaka liels paldies atsaucīgiem ļaudīm," mamma uzteic gan pagasta ļaudis, kuri ar pabalstiem nodrošinājuši nokļūšanu Rīgā un Guntim braucienu uz treniņnometni Zviedrijā, gan arī aizsaulē aizgājušo Māri Dzelzi, vārtsarga Artūra Dzelza tēvu, kurš Andrim 2002.gadā nosedzis brauciena izdevumus uz turnīru Kalifornijā. Kad Rīgā pirms pāris gadiem notika pasaules U-18 hokeja čempionāts un izlasē spēlēja arī Andris, Džeriņi visu nedēļu dzīvojuši Rīgā. "Mūsu puikām ir arī audžuvecāki Andersoni. Dzīvojām pie viņiem." Andersonu puika Jānis, starp citu, arī kandidē uz vietu Latvijas izlasē pasaules čempionātā spēlēs Kanādā.
Uzupurēšanos bērnu labā pamato konkrēts mērķis — izaudzināt puikas par hokejistiem, tas arī pēdējos divos gados īstenojies. "Ne mirkli nezaudējām cerību. Citādi jau nebūtu bijis vērts to visu darīt," uzsver Ausma.
Jaunkalsnavas pamatskolā, kurā puikas mācījušies, popularitātes ziņā gan pāri visam ir orientēšanās. Tas tā kā būtu saprotams. Visapkārt mežs, kur lauku puikām kārtīgi izskrieties. Trenējies, cik gribi, un tad jau arī rezultāti būs.
Ar hokeju ir krietni sarežģītāk. Nepieciešams ledus laukums un inventārs, turklāt, ņemot vērā mūsu kaprīzās ziemas, dabiskajos laukumos sezona ir pavisam īsa vai kā šoziem tās vispār nav. "Padomju laikā laukumu ierīkot palīdzēja Latvenergo. Pašos pirmsākumos puikas spēlēja uz upes, bet tad kopīgiem pūliņiem ierīkoja kārtīgu laukumu ar apmalēm un apgaismojumu." Tēvs Antons uzteic savus darba devējus hokeja atbalstīšanā, taču visiem bijis skaidrs, ka ar neregulāriem treniņiem uz ledus puikas par hokejistiem neizaugs. "Gunti pamanīja treneris Gints Bikars. Viņš skaidri un gaiši pateica: ja puika grib spēlēt hokeju, trenēties jābrauc uz Rīgu. Atbalstījām šo priekšlikumu, un faktiski jau no pirmās dienas par Gunta treneri kļuva Juris Reps."
Paša Gunta un trenera atmiņas par pirmajiem soļiem Rīgas hokeja klasē krasi atšķiras. "Pirmajā gadā pat īsti nepratu slidot. Klunkurēju pa laukumu. Mana vieta bija piektajā vai sestajā maiņā," Guntis ir pieticīgs.
Repa versija ir atšķirīga. "Guntis bija baigi talantīgs puika. Ar viņu organizējām visu spēli. Viņš laukumā paveica melno darbu un meta arī goliņus pretinieku vārtos. Kad vajadzēja izšķirt mača iznākumu, Guntis nenonāca no laukuma."
Andrim sākums līdzinājies brālim. "Izbraucienos uz spēlēm Baltkrievijā devos kā tūrists. Abi ar Ginču Puriņu sēdējām uz soliņa." Pagāja pāris gadu, un abi brāļi jau panāca vienaudžus, daudziem pat aizsteidzās priekšā. Tad jau nācās uzklausīt partneru zobošanos. "Saēdušies lauku produktus un skrien kā dulli pa ledu." Treniņus hokejā parasti sāk vēl pirmsskolas vecumā. Andris uz Rīgas 85.viduskolu pārcēlās piektajā, bet Guntis tikai sestajā klasē.
VIENS OTRAM APNIKUŠI
Raksturā abi brāļi esot stipri atšķirīgi. Andris laukumā ir savaldīgāks, turpretī Guntis var aizsvilties un ieslīgt karstās diskusijās ar tiesnešiem. Sadzīvē viss esot otrādi. "Ārpus laukuma Guntis ir kluss un nosvērts, nekad neuzstās uz savu es. Skolā viņam noslēgtības dēļ neklājās viegli. Andris prata saņemties un pie skolotājiem pieiet no otras puses — skolotāj, kad es tomēr varētu tos parādus nokārtot? Tāpēc arī mācībās Andrim bija mazāk sarežģījumu." Ar lepnumu mamma stāsta arī par jaunākā dēla muzikālajām dotībām. Jaunkalsnavā viņš dziedājis solo skolas korī un ansamblī. Arī dejojis, tomēr izvēlējies hokeju. "Negribēju iet strādāt gaterī, tāpēc braucu uz Rīgu spēlēt hokeju," nedaudz pārspīlēti, taču ar daļu patiesības savu izvēli pamato Andris.
Brālis Guntis labā līmenī spēlējis arī futbolu. Tagad viņš ironizē: "Nesaprotu, kāpēc biju tāds muļķis, ka izvēlējos tik dārgu sporta veidu kā hokejs? Būtu bez lieliem naudas ieguldījumiem dzenājis bumbu pa laukumu. Kad pirmajos gados no pagasta uz Rīgu braucām spēlēt hokeju, izskatījās ērmīgi. Formas vecas, krūšusargi tik arhaiski, kādus sen neviens vairs nelietoja."
Uz pamudināju spēlēt vienā maiņā abi atbild noraidoši. "Kopā nodzīvotajos gados internāta vienā istabiņā viens otram esam pamatīgi apnikuši. Mēs sakasītos par katru sīkumu. Varbūt kādreiz vēlāk…" noteic Andris. Interesanti, ka ar diviem uzvārdiem Latvijas izlasē varētu aizpildīt vienu laukuma piecnieku. Divi Rēdlihi ir aizsargi, bet Miķelis Rēdlihs ar Andri un Gunti Džeriņu sanāktu akurāt katrs savā laukuma pozīcijā uzbrukumā. "Jā, tas gan būtu interesanti," noteic Guntis.
Vecāki par dēlu sasniegumiem laukumā ir labi informēti. Garām netiek palaists neviens sīkums vai interesanta detaļa. Piemēram, mamma piefiksējusi, ka Kanādas junioru līgā pēc Jaungada Andris rezultativitātes ziņā apsteidzis savu vienaudzi ar divu pasaules čempionātu pieredzi Kasparu Daugaviņu.
Slovākijā Guntis kļuvis par vietējo līdzjutēju mīluli. Kāds interesants atgadījums Džeriņa popularitātes raksturošanai: vienā no spēlēm tribīnēs izritināts milzīgs plakāts. Uz balta audekla lieliem burtiem bijis rakstīts: "Gunti, tu esi jauna zvaigne pie mūsu debesīm." Džeriņi bijuši neizpratnē, kā fani pratuši uzrakstīt latviešu valodā. Tikai vārdā "zvaigzne" trūcis burtiņa z. Vakarā pēc spēles Guntim zvanījis Armands Bērziņš, kurš tolaik arī spēlēja Slovākijā. Sporta ziņās viņš redzējis spēles interesantākos momentus, arī Gunta iemesto ripu, bet galvenais zvanīšanas iemesls esot bijis pārsteigums par televīzijā redzēto plakātu.
PIENĀCIS ATZINĪBAS LAIKS
Grūtākie laiki Džeriņiem jau pagātnē. Vecāki ar automašīnu aizbraukuši skatīties pāris Gunta spēļu Slovākijā. Bijusi doma doties arī pāri okeānam pie Andra, bet iecere atlikta. "Kamēr iešūpojāmies, sezona jau bija galā. Mūsu braucienu nedaudz nobremzēja valodas barjera. Abi ar vīru esam vācu valodas zinātāji, bet Ziemeļamerikā runā angliski."
Slovākijas vizītes laikā gūts gandarījums par visiem iepriekšējiem smagajiem gadiem. "Martinā, kur Guntis spēlē, manuprāt, ir vislabākie fani Slovākijā. Kā viņi atbalsta savu komandu! Ir tikai vienas bungas, pārējais efekts tiek panākts ar balsīm. Viņi nevarēja izrunāt "Guntis Džeriņ", tāpēc skandēja: Latvija, Latvija! Tas notika izbraukuma spēlē. Vietējie domāja, ka sabraucis prāvs pulciņš radinieku, bet tā nebija."
Jaunkalsnavā hokeja popularitāte arī situsi augstu vilni. Pie televizora ekrāniem pieplokot pat sirmas večiņas. "Kaimiņiene vienudien brīnījās — mana mamma, kurai jau 75 gadi, sākusi skatīties hokeju!"
Guntim Džeriņam par atspērienu punktu straujai karjeras augšupejai kalpoja izlases trenera Oļega Znaroka izsaukums uz pasaules čempionātu Maskavā. Sākotnējā izlases sastāvā Džeriņš neiekļuva. Znaroks piekodināja treniņus nepārtraukt. Kad savainojuma dēļ atbrīvojās vieta sastāvā, uz otrā posma spēlēm atbrauca Guntis. "Man tas bija liels pārsteigums," atskan kautrīga piebilde. Nākamsezon Guntis Džeriņš turpinās spēlēt Martinas klubā, bet tālākas nākotnes iecere ir nokļūšana spēcīgākā Eiropas klubā.
Andris Džeriņš ar cerībām raugās Ziemeļamerikas virzienā. Aizvadīta pirmā sezona turienes junioru līgā. Arī nākamgad viņš turpinās rūdīties kanādiešu hokejā. "Pierast nav viegli. Vienā no pirmajām spēlēm nedaudz zaudēju koncentrēšanos un pēc spēka paņēmiena atguvos ar grūtībām. Nākotne rādīs, cik tālu tikšu. Pagaidām nav sajūtas, ka hokejā jau būtu kaut ko ievērības cienīgu sasniedzis.".