Uz pāris krekliem pirmo reizi hokeja izlasē nav tikai uzvārds vai vārda pirmais burts. Saīsinājumi Ro un Ri ir brāļu Bukartu atpazīšanai. Bija valstsvienībā trīs brāļi Rēdlihi, tagad ir divi Bukarti un aug arī trešais brālis. Par abu karjeras līkločiem un trenera Boba Hārtlija pienesumu Latvijas hokejam intervijā ar brāļiem Robertu un Rihardu Bukartiem.
Viens no jūsu trumpjiem ir spēcīgais un precīzais metiens, kas, šķiet, uztrenēts Daugavas ledus hallē un Jūrmalas mājas pagalmā?
Ri. Ja mētā ripas, kad to negribas, tad nekāda liela labuma nav. Vismaz man tā ir. Pēc treniņa esi jau noguris, bet met tikai tāpēc, ka tas ir jādara. Cita lieta, ja strādā uz metienu, kad ir labs ledus.
Ro. To man treneris [Hārtlijs – aut.] teica pirmajā individuālās sarunas reizē. Viņš sacīja, ka gaida no manis daudz metienu pa vārtiem no visām pozīcijām. Kā piemēru Bobs minēja [vienu no savulaik izcilākajiem Kanādas hokejistiem] Džo Sakiku, kurš divdesmit minūtes pirms treniņa sākuma esot bijis laukumā un uz tīra ledus izdarījis 80 līdz 100 metienu. Skaidrs, ka tas ir jādara. Jo vairāk metīsi, jo precīzāk, stiprāk un kvalitatīvāk sanāks.
Vai nav tā, ka Hārtlijs precīzi ir uztaustījis katra spēlētāja trumpjus. Šķiet, cits kanādiešu treneris Teds Nolans tā arī īsti nesaprata, kā tevi, Robert, izmantot?
Ro. Es domāju, ka tajā laikā vēl biju diezgan jauns un zaļš. Tāda stila hokeju, kādu no manis gaidīja, es vēl nebiju gatavs parādīt. Tajā laikā uz pirmajām divām maiņām bija citi spēlētāji. Es neturu ļaunu prātu uz Tedu. Lai viņam veicas! Par Bobu – es sapratu, ka viņš kaut kādu informāciju par katru spēlētāju jau bija ieguvis, tomēr pilnībā nevēlējās uz to balstīties. Viņš pats gribēja pārbaudīt un tad izdarīt savus secinājumus. Jā, man viņš uzreiz teica, ka no manis gaida uzbrūkošu hokeju, lai es būtu līderis uzbrukumā, bet tajā pašā laikā, lai katrā treniņā strādāju uz simt procentiem un cenšos progresēt visās trijās zonās. Darbs turpinās katru dienu. Arī šorīt [trešdien] bija videopārskats ar kļūdu izanalizēšanu. Bobam entuziasms ir pilnīgi citā līmenī kā pārējiem treneriem, kas man ir bijuši. Viņš katru dienu spiež ārā maksimumu.
Ko, Rihard, Hārtlijs no tevis prasa. Sākumā laikam jau sevi nopietni bija jāpierāda, lai izcīnītu vietu sastāvā?
Ri. Kad atbraucu, viņš par mani neko nezināja un pirms katras spēles atgādināja, ka šī var būt arī mana pēdējā spēle. Tāpēc katrā spēlē man sevi bija labi jāparāda. Es gan nezinu, vai viņš tiešām tā domāja vai arī tādējādi gribēja mani motivēt. Tas tomēr palīdzēja man koncentrēties un labāk spēlēt. Uzskatu, ka diezgan labi aizvadīju pārbaudes spēles. Tagad viņš no manis prasa, lai izmantoju savu ātrumu, lienu uz vārtiem un esmu agresīvs.
Tas atšķiras no tā, ko treneri lika darīt aiz okeāna?
Ri. Amerikā svarīgi bija, kurā līgā es spēlēju. Ja AHL [Amerikas Hokeja līga], tad man bija trešā vai ceturtā maiņa un daudz iespēju izvērsties nebija. ECHL [Austrumkrasta hokeja līga] savukārt es biju līderis ar lielu spēles laiku, metu ripas vārtos, un tad arī treneris uz daudz ko pievēra acis. Bobs grib, lai spēlēju ātri un pie iespējas "dodu iekšās".
Cik pamatots ir uzskats, ka brāļi Bukarti ir pirmās vai otrās maiņas spēlētāji un īsti neiederas ceturtajā, jo kopš bērnības ir bijuši līderi savās komandās?
Ri. Man šosezon bija diezgan nopietns pārbaudījums. Sezonas sākumā AHL spēlēju ceturtajā maiņā, bet gāju laukumā pirmajā vairākumā. Tas bija tā dīvaini – neierasts disbalanss. Spēles laiks maiņā bija ap piecām minūtēm un vēl divas vai trīs minūtes vairākumā. Bet pie visa ir jāpierod. Nekad jau nezini, kā var būt. Ja gadījumā izsauc uz NHL, tad uzreiz jau nespēlēsi Ovečkina vai Krosbija vietā. Ir jābūt gatavam spēlēt jebkur, kur treneris liek. Protams, nav viegli spēlēt sešas vai septiņas minūtes pa nakti. Es tā mēdzu teikt – night. Daudz vieglāk uztaustīt savu spēli ir tad, ja esi laukumā divdesmit minūšu.
Ro. Es esmu spēlējis visās maiņās. Dinamo pirmajās sezonās pie trenera Šuplera biju jauno galā, un jaunajiem tikt augstāk par ceturto maiņu daudz iespēju nebija. Ceturtajā maiņā trīs minūtes spēles laika periodā ir ļoti optimāli, jo tad kājas var noturēt tonusā. Ja spēlē mazāk, tad jau ir grūti. Es piekrītu, ka ceturtajā maiņā no manis jēga nav tik liela, jo katrā situācijā cenšos saskatīt iespēju uzbrukt. Parasti no ceturtās maiņas vairāk prasa enerģiju. Pēc ceturtās maiņas snieguma pilnībā gan var redzēt trenera zīmējumu. Pirmā un otrā maiņa vēl paeksperimentē un nospēlē uz savu meistarību, turpretī ceturtajai ir jāspēlē pilnībā pēc trenera norādījumiem.
Pastāv iespēja, ka Roberts no Zlīnas kluba Čehijā atgriežas Rīgas Dinamo un Rihards pārbrauc mājās spēlēt no Ziemeļamerikas?
Ro. Man turpinās līgums pēc shēmas viens plus viens gads. Ir beidzies pirmais gads, un man līdz 31. maijam ir jādod atbilde, vai vēlos to pagarināt. Var teikt, ka ripa ir manā laukuma pusē.
Ri. Tad jau redzēs, kā viss notiks. Tiesības uz mani līdz 28 gadu vecumam pieder Rīgas Dinamo. Joprojām man gan ir viens vienīgs mērķis – spēlēt NHL. Visticamāk, turpmākos piecus gadus uz to arī tiekšos. Darīšu maksimumu, lai mērķi sasniegtu. Brālis gāja vienu ceļu, es izvēlējos citu, un trešais brālis Rodžers varbūt darīs pavisam citādi.
Kādu padomu dosiet jaunākajam brālim – 12 gadu vecajam Rodžeram?
Ro. Prasīju izlases treneriem, kurš būtu labākais variants Ziemeļamerikā – koledžu hokejs vai Kanādas junioru līga. Žaks [Hārtlija palīgs Klutjē] teica, ka viņa izpratnē nokļūšanai profesionāļos labākais variants ir Kanādas junioru līga. Droši vien kāds cits atkal teiks, ka ne. Labāk ir izmācīties un tad caur koledžu hokeju sisties uz augšu.
Ri. Man labāks šķiet koledžas variants, jo tad iegūsti arī izglītību.
Ro. Tajā pašā laikā esmu runājis ar čaļiem, kuri ir mācījušies. Viņi saka, ka sēdi koledžā, mācīšanās jau ir apnikusi, un visu laiku domā tikai vienu – iedos man kāds līgumu vai neiedos. Ja man piedāvās spēlēt AHL, tad tikai es sevi parādīšu… Tas ir koks ar diviem galiem.
Visu sarunu ar brāļiem Bukartiem lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!