Kādā noskaņojumā gatavojāties šai spēlei - atvaļinājuma vai kaujinieciskā?
Mēs labi zinājām, ka tik un tā ir vajadzīgi trīs punkti, lai pakāptos uz maksimāli augstu vietu. Centāmies to arī izdarīt. Zinājām, ka būtiskākie uzdevumi čempionātā jau atrisināti un ceturtdaļfinālā iekļūt vairs nevaram, taču tāpat mums gribējās pabeigt turnīru uz pozitīvas nots - ar uzvaru pār Norvēģiju. Nebija jau tā, ka necīnījāmies. Gājām un darījām, ko varējām, bet ielaidām divus muļķīgus golus otrā perioda pašā sākumā. Pēc tam diemžēl vairs nespējām atspēlēties.
Kas notika otrā perioda sākumā?
Es neatceros, kā viņi iemeta savus otros vārtus, bet trešie bija tīrākā veiksme. Vārtsargs atvairīja metienu un sita to tālāk no vārtu priekšas, bet tā trāpīja aizsargam pa kāju. Tur nevienu nevar vainot, vienkārši tā neveiksmīgi viss sanāca. Tie divi norvēģu vārti mūs bišķiņ nosēdināja, taču gājām uz priekšu, mēģinājām atspēlēties, kaut ko darījām. Vienīgais - vairākums šoreiz bišķiņ piekliboja. Viņi laikam bija uzmanīgi izpētījuši, ko mēs darām vairākumā.
Izšķirošs bija brīdis, kad atkal netika realizēts pieci pret trīs vairākums?
Jā, piecatā pret trim ir jāmet iekšā. Bet mums atkal kaut kā nesanāca to izdarīt. Bija viens labs moments - bija iespēja iemest tukšos vārtos, bet pēc tam sākās jau neliela mandrāža, pārdzīvojot par to, ka nevaram iemest piecatā pret trīs.
Savā vārtu guvumā laikus pamanīji, ka viņi iet mainīties?
Jā, redzēju, ka viņi nāk uz maiņu. It kā arī pats tobrīd biju jau diezgan piekusis (iesmejas), bet sanāca palikt uz ledus. Viņiem īsti nesanāca ripas izmešana ārā no zonas tā, kā viņi to bija gribējuši. Guņa [Galviņš] man uzreiz iedeva, gāju iekšā zonā un uzmetu. Trāpīju tieši tur, kur gribēju, - zem lavenes.