Vērtējot pēc komandas labāko gadu mērauklas, nekas iepriecinošs nav arī pēdējā spēļu nogrieznī. Sešās no septiņām spēlēm ir iegūts vismaz punkts, taču uzvaras ir tikai trīs, turklāt tikai viena pamatlaikā. Tomēr Dinamo sasniegumu latiņa pēdējos gados ir nolaista stipri zemāk, un šīs sezonas kontekstā tas ir cerīgs solis augšup no bēdu ielejas. Pēdējai uzvarai pār Lokomotiv gan nevajadzētu strauji attālināt no sezonas pirmajā pusē ieskicētās realitātes. Sezonas uzdevuma izpildīšana, proti, iekļūšana Gagarina kausa izcīņā joprojām iespējama tikai fantastiski veiksmīga scenārija gadījumā, tāpēc novembra pārtraukumā komandas priekšniekiem vajadzētu pieņemt stratēģisku lēmumu sezonas otrajai pusei.
Vispirms būtu jātiek skaidrībā trenera jautājumā. Turēt arī turpmāk trauslajā PI pavadā Ankipānu nezin vai būtu nepieciešams. Derētu arī atcerēties, ka pēc šīs sezonas sekos nākamā, ja vien finanšu piešprice no ārpuses nebeigsies. Jebkurā gadījumā, ja arī tā notiks, ar Latvijas jauno spēlētāju drosmīgāku iekļaušanu sastāvā tiktu izdarīts svētīgs darbs Latvijas hokeja labā.
Šosezon tas varētu būt īpaši svarīgi, jo ir pazīmes, ka pavasarī temperatūra izlases nometnē varētu sasniegt Kirova laika grādus. Hārtlijam KHL iespēlēti jauni kadri varētu lieti noderēt. Teiksiet – uzvārdus studijā! Vispirms jau lielāku spēles laiku varētu atvēlēt uzbrucējam Emīlam Ģēģerim, citādi viņam šī sezona pārsvarā būs pagājusi treniņa režīmā, kas šajā vecumā nekādi nesekmē jaunā spēlētāja izaugsmi. Pēc savainojuma ārstēšanas apritē atgriezīsies Georgs Golovkovs, un nav īsti skaidrs, kādi ir komandas plāni attiecībā uz Frenku Razgalu. Varbūt der arī paskatīties tālāk par pašu apcirkņiem.
Ankipānu var saprast. Kamēr viņam ir klāt PI un kamēr nav iedegta zaļā gaisma jauno spēlētāju lielākai izmantošanai, kāpēc lai viņš sniegtos pēc riskantām kārtīm