Kā pats vērtē savu un komandas sniegumu šosezon?
Domāju, ka man šī ir veiksmīga sezona, komandai - normāla. Jā, šoreiz mana statistika ir mazliet sliktāka nekā aizpagājušajā sezonā, bet tikai nedaudz, turklāt šoreiz spēlēju ne tik spēcīgā komandā. Ar Odense (2011./2012. gada sezonā - aut.) finišējām otrajā vietā regulārajā čempionātā un finālsērijā piekāpāmies tikai septītajā mačā. Šosezon ar Esbjerg reālu izredžu cīnīties par medaļām nebija.
Spriežot pēc statistikas, darba tev vārtos netrūka.
Jā, man vidēji spēlē bija jāatvaira 37 vai 38 metieni, tā ka darba tiešām bija daudz. Salīdzinājumam - mana komanda pret dažu labu pretinieku pamanījās izdarīt 12 metienus pa spēli vai pat 14 - play-off mačā ar pagarinājumu. Un mēs to spēli uzvarējām ar 3:2 (smejas). Metienu attiecība gan toreiz laikam bija 42 pret 14 pretinieku labā.
Šoziem biji arī Latvijas izlases sastāvā Soču olimpiskajās spēlēs, taču pie teikšanas netiki. Vai juties piederīgs komandai?
Sočos viss bija kārtībā, un komandā jutos labi. Es labi sapratu, ka pie teikšanas diez vai tikšu. Galu galā mums ir Kristers [Gudļevskis], kurš ir gandrīz tur, kur viņam jābūt, un [Edgars] Masaļskis, kurš vienmēr izlasē spēlējis stabili. Nekad nevari zināt, kad sagaidīsi savu iespēju.
Šosezon ķēri ne tikai ripas, bet arī negodīgus hokeja spēļu ietekmētājus?!
Jā, bija tāda lieta. Manā komandā rezerves vārtsargs (Deniss Jensens - aut.) un vēl daži lika likmes uz mūsu komandas rezultātiem. Rezerves vārtsargu laukumā sūtīja pārsvarā pret vājo Rungsted. Un ar viņu vārtos zaudējām spēli 4:7. Tad viņiem uzreiz kļuva skaidrs, ka nākamajā mačā dos man spēlēt vārtos. Viņi piedāvāja man naudu, lai salaižu ripas. Zaudēt spēli nepiedāvāja - tikai ielaist konkrētu skaitu ripu periodā. Es atteicos, teicu, ka mani tas neinteresē. Sākumā nemaz negribēju viņus stučīt, bet šie bija tik uzstājīgi - divas nedēļas visu laiku mēģināja mani pierunāt. Kad saprata, ka nepiekritīšu, viņi rīkojās citādi. Vienā mačā jau pirmajā minūtē nokļuvām skaitliskajā mazākumā trīs pret pieci. Viņi uztaisīja it kā nejaušus noraidījumus. Tad sapratu, kas notiek, un nolēmu, ka tam jāpieliek punkts. Man nevajag sliktāku statistiku.
Vai brīdināji viņus, ka sūdzēsies trenerim, ja šie tā turpinās?
Nē, neteicu. Es vienkārši sapratu, ka man neviens neticēs, ja teikšu to tāpat. Tāpēc paņēmu diktofonu, ierakstīju mūsu sarunu ar viņiem, kurā man piedāvāja ietekmēt rezultātu, un tad noliku ierakstu uz galda trenerim. Nebiju domājis, ka sāksies tāda panika, bet… Treneris parādīja ierakstu kluba vadītājiem, tie tad tālāk federācijām. Tā viss nonāca līdz starptautiskajai federācijai.
Intervijas fragments. Visu sarunu ar Ervīnu Muštukovu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena 14./15.lpp.!