Sēdēt rokas klēpī salikušam nav viņa dabā. Raitis Pilsētnieks ar savu piemēru ir pierādījis, ka bez specifiskas izglītības, bet ar milzīgu vēlēšanos darboties sev mīļā lauciņā var tālu tikt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Trīs gadus Pilsētnieks ir nostrādājis Ķīnas hokeja kluba Kuņluņ Red Star organizācijā. Sākotnēji braucis uz Ķīnu īstermiņā kā konsultants, bet ar uzņēmību un savām zināšanām "uzdienējies" līdz KHL kluba Kuņluņ Red Star ģenerālmenedžera un prezidenta amatam.
Cik man zināms, tad katru gadu Ķīnas klubā no jauna pārslēdzi līgumu, tāpēc jājautā – kādā statusā patlaban esi?
Pa lielo rēķinu tā arī bija. Es pat varētu teikt, ka viss kaut kā mistiski ir gājis. Pirms trijiem gadiem augustā braucu uz Ķīnu ar domu, ka tur būšu apmēram trīs mēnešus, lai sakārtotu viņiem infrastruktūru un organizācija varētu sākt pilnvērtīgi strādāt. Tolaik man nebija pat līguma – mani uzaicināja, un es aizbraucu. Pēc trijām nedēļām Pekinā bija sapulce, kuras laikā no runātā es, protams, neko nesapratu, tikai dzirdēju, ka ik pa laikam tiek teikts: Raitis, Raitis... Pēc sapulces lielā bosa asistente man pateica, ka vēl ir liels bardaks un es esot iecelts par sporta direktora vietnieku. Ar lēmumu es esot pieņemts darbā. Nu labi, bet arī tad līguma nebija, tikai vienojāmies par darba nosacījumiem. Pirmās sezonas vidū jau kļuva zināms, ka tiks attīstīta arī junioru programma, un es ķēros klāt pie junioru U20 un U18 izlasēm. Sāku arī būvēt junioru komandu spēlēšanai nākamajā gadā MHL čempionātā. Tad arī ieguvu līgumu no pirmās sezonas puses līdz nākamās beigām, bet otrās sezonas sākumā atkal notika izmaiņas. Maiku (slavenais Kanādas treneris Maiks Kīnans – aut.) noņēma no amata, un es pārgāju strādāt KHL komandā un principā pārņēmu vīriešu hokeja vadīšanu. Interesanti, ka līgumu parakstīju uz vienu gadu, un tas beidzās novembrī, nevis sezonas beigās. Pēc tam līgumu vēlreiz pārslēdza līdz sezonas beigām, un jā – ilgtermiņa līguma man nav bijis. Pašlaik esmu bez līguma.
Nav zināms, vai strādāsi Ķīnā?
Pagājušā sezona komandai beidzās jau februārī. Es sagatavoju pilnīgi visu plānu, sākot no budžeta līdz spēlētāju sarakstam, viņu algām un visu pārējo, kas ir jāizdara starpsezonā, lai sagatavotos nākamajai sezonai. To visu iesūtīju Ķīnas pusei, bet kādā brīdī man radās nojauta, ka viņi paši jau ir sākuši apjaust, kas un kā būtu jādara, turklāt es viņiem nosacīti biju iedevis rokasgrāmatu uz nākamo sezonu (smejas). Man iekšējā sajūta ir tāda, ka viņi pašlaik paši saviem spēkiem mēģina kaut ko darīt. Kaut kādas sarunas jau mūsu starpā notiek. Iespēja, ka es atgriežos Ķīnā, pastāv, bet tikpat labi varu tur vairs nebūt.
Daudzus noteikti interesē, kā cilvēks no Latvijas kļuva par KHL spēlējošā Ķīnas kluba Kuņluņ Red Star prezidentu un ģenerālmenedžeri. Kādās skolās bija jāmācās, lai iegūtu šādus amatus?
Teikšu godīgi, ka tā bija apstākļu sakritība vai arī man veiksmīgi zvaigznes salikās. Neslavējot sevi, kaut kādā mērā tā noteikti bija arī uzņēmība un nebaidīšanās bāzt kāju vai roku nezināmajā melnajā caurumā. Mana ienākšana hokejā notika Rīga-2000 ziedu laikos, kad komanda spēlēja un bāzējās Piņķos. Tolaik Latvijas čempionāts bija uz viļņa. Rīga-2000 NHL lokauta laikā spēlēja arī Baltkrievijā ar tādiem spēlētājiem kā Kārlis Skrastiņš un Sergejs Žoltoks. Bērnībā es biju spēlējis hokeju, pēc tam jau gāju spēlēt ar amatieriem un mums treniņi parasti bija pirms Rīga-2000 spēlēm. Pēc vienas mūsu nodarbības es stāvēju pie apmales un pie sevis nodomāju – bāc, es gribu būt iekšā tajā hokejā! Tā bija arī nekaunība. Pastarpināti es dabūju Viestura Koziola (toreizējais Rīga-2000 hokeja kluba prezidents) telefona numuru un viņam piezvanīju. Es sacīju: "Labdien! Jūs mani nezināt, es jūs gan. Mani sauc Raitis, un es ļoti gribētu būt hokejā. Naudu es negribu, es vienkārši gribu būt tajā vidē un procesā." Man atbildēja, lai atnāku uz pārrunām. Tajā laikā tieši plānojās NHL Zvaigžņu komandas spēle Rīgā. Tas bija pirmais solis, kā es iekļuvu hokeja sabiedrībā. Pēc tam pāris reižu rīkojos līdzīgi. Kad Normunds (Sējējs) aizbrauca strādāt uz Prāgas klubu Lev, es piedāvāju sevi un no Rīgas Dinamo aizbraucu uz Lev komandu. Kad Prāgā komandas vairs nebija, atbraucu atpakaļ uz Latviju, bet ik pa laikam KHL līmenī par sevi atgādināju, piezvanot un aprunājoties ar cilvēkiem. Teicu – ja būs kādi varianti, tad dodiet man ziņu. Tā es nokļuvu Ķīņā, jo pirms trijiem gadiem vienā jaukā jūlija dienā man piezvanīja no KHL un sacīja, ka Ķīnā komanda būs, vai es esot gatavs uz turieni braukt. Iesākumā nodomāju – nu ko es tur braukšu par kaut kādu konsultantu, turklāt nekādu lielo algu nesolīja. Nebija tā, ka tagad es braukšu pelnīt miljonu. Bet no otras puses, kāpēc to nedarīt. Ja to lietu tu mīli un ieliec tajā sirdī... Pagāja divas nedēļas, kamēr viņi saprata, ka ir vērts ar mani spert nākamo soli. Pagāja laiciņš, kamēr tiku vēl tālāk uz priekšu. Es domāju, ka vairāk ir no paša atkarīgs. Nekādas skolas nepalīdzēs.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 22. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!