Aizvadītajās 37 regulārā turnīra spēlēs Rīgas Dinamo 26 gadījumos spēli pabeiguši ar vieniem vai maksimums, diviem gūtajiem vārtiem. No šīm 26 reizēm, kad gūti viens vai divi vārti, 9 reizes rīdzinieki ledus laukumu atstājuši kā uzvarētāji. Vienai no pasaules ātrākajām un dinamiskākajām sporta spēlēm gaužām necils rādītājs. Rezultāti drīzāk būtu piemēroti kādai futbola, nevis hokeja komandai.
Ja mūsu uzbrucēji Melins, Nieminens, Šindlers, Cipulis, Luceniuss, Ņiživijs, Ankipāns šīs sezonas aizvadītajās spēlēs katrs būtu guvuši vismaz pa pāris vārtiem (kas uzbrucējam nav nekas pārdabisks), pilnīgi noteikti čempionāta kopvērtējuma tabulā mēs atrastos augstāk kā 16.vietā. Bet nav ko minēt „kā būtu, ja būtu”. Jācer, ka daudzkārt piesauktais „maiss”, kura galu nekādi nespēja atsiet Mārtiņš, beidzot tiešām būs gana plati atvērts, lai uz nākamajiem uzbrucēja vārtiem nebūtu jāgaida nākamā KHL sezona.
Atlikušo janvāra un februāra spēļu grafiks komandai būs ārkārtīgi saspringts – lielākā daļa spēļu tiks aizvadītas ik pārdienu. Ja komanda turpinās attaisnot līdzjutēju radīto nosaukumu „divu vārtu komanda”, šī brīža it kā drošais pārsvars pār 9.vietas īpašniekiem savā konferencē var izkust kā naktī uzkritušais sniegs šajā ziemā. 9.vietā esošā Popradas LEV atpaliek par 11 punktiem, taču guvuši par 10 vārtiem vairāk, kā rīdzinieki (ielaisti par 15 vārtiem vairāk). Gan Spartak, gan LEV atlikušajās 17 regulārā turnīra spēlēs ne tuvu nav atmetuši cerības kvalificēties izslēgšanas spēļu turnīram.
Lai arī līgas vārtsargu kopvērtējumā Kriss Holts pagaidām ieņem identisku pozīciju kā pērnajā sezonā, tomēr šosezon multimākslinieka sniegumu saukt par stabilu būtu grūti. Arī Māra Jučera sniegums acīmredzot vēl nespēj pārliecināt treneru korpusu par savu vārtu drošību vairākās spēlēs pēc kārtas.
Lai vai kā, labās ziņas ir pietiekami daudz, lai ar piesardzīgu optimismu raudzītos uz sezonas otro pusi – komanda pat zaudētajās spēlēs rādījusi pieklājīgu spēli, un ir pietrūcis nedaudz (kaut vai trešo gūto vārtu), lai izcīnītu pa kādai uzvarai vairāk. Mārtiņš Cipulis ar savu aktīvo spēli ir skaidri norādījis, ka pie viena iemestā gola apstāties netaisās – būs vēl. Lai arī Marcels Hosa divās aizvadītajās spēlēs ir izniekojis dažas visai drošas vārtu gūšanas situācijas, jūtams, ka vārtu gūšanas instinkts joprojām ir labā līmenī. Jo ātrāk iemetīs pirmos, jo mazāk stresiņa pašam un presinga no līdzjutēju puses.
Nevar nepriecēt arī Krievijas hokeja speciālistu un apskatnieku izteiktās atzinības Rīgas Dinamo ģenerālmenedžerim Normundam Sējējam, kurš ar ierobežotiem līdzekļiem jau ceturto sezonu pēc kārtas spējis izveidot pietiekami labu un sabalansētu komandu. Racionāli lēmumi, karstas putras nestrēbšana, atbilstošu spēlētāju atrašana un parakstīšana par adekvātu atalgojumu ir galvenie rādītāji, kas tik ļoti pietrūkst virknei Krievijas klubu sastāvu dizaineru, piemēram , Spartak un CSKA. Lai arī šīs sezonas Sējēja pirkumi, maigi sakot, sevi nav attaisnojuši, tomēr jāsecina, ka neskatoties uz lielajām izmaiņām leģionāru sastāvā, kluba galvenā trenera postenī, un līdz ar to, arī spēles koncepcijā, komanda ir saglabājusi spēju pārsteigt gan sevi, gan līdzjutējus. Ja nemet leģionāri, met latvieši – pārliecinoši labākā ir rīdzinieku pirmā maiņa, kurā visi ir vietējie puiši.
Diezgan droši, ka šovakar uzvarēt Maskavas Dinamo ar iemestiem vieniem vai diviem vārtiem būs grūti (taču ne neiespējami). Skaidrs arī, ka arī Znarokam nekāda papildus motivācija savējiem nebūs jāmeklē – maskaviešiem prātā jocīgais zaudējums rīdziniekiem savā laukumā ar 2:5 (trešajā periodā rīdzinieki sameta visu, ko vien varēja), un pēdējā spēlē piedzīvotais zaudējums pret Torpedo. Pietiks ar Cipuļa otrajiem vai Hosas pirmajiem vārtiem Rīgas Dinamo sastāvā šajā sezonā, ja Holts (vai Jučers) nospēlēs uz nulles. To arī novēlam!