Sarunu sākām ar nepatīkamo atzinumu no Kontinentālā kausa (KK) izcīņas finālturnīra — līdzjutēju inertumu. «Vajadzīgas zvaigznes,» saka Sējējs. Par to viņš vēlreiz pārliecinājies izbraukuma spēlē Daugavpilī pret Latgali. «Vietējie žurnālisti vaicāja, kāpēc čehs Hlubna nespēlējot? Pēc vairāku gadu pauzes viņi atnākuši skatīties īstu hokejistu, bet nu esot vīlušies.»Kādi ir ieguvumi un zaudējumi KK turnīrā?Viens no patīkamākajiem — mūsu līgā līmenis nav nemaz tik zems. Par 7:2 pār dāņiem gan jāsaka, pretinieks mūs īsti nenovērtēja. Neatsveramu pieredzi ieguva jaunie spēlētāji. Kas to lai zina, vai viņiem vēl būs iespēja spēlēt pret tāda līmeņa komandu kā Kazaņas AK Bars. Mīnuss ir kluba budžetā iecirstais robs. Ja būtu atnākuši 5000 skatītāju, mēs būtu pa nullēm vai pat plusos. Tagad saņēmām tikai morālu gandarījumu no IIHF uzraugiem par labi noorganizēto turnīru.Viņus nepārsteidza retās skatītāju rindas?Atklāti neviens to neteica. Manuprāt, tas saistīts ar vispārējo hokeja popularitātes mazināšanos valstī. Papildus vēl Ziemassvētkos un Jaungadā cilvēki bija patērējuši naudiņu. Uz arēnu jau nāk skatīties konkrētus spēlētājus. Diemžēl meistaru kļūst arvien mazāk. Jaunie varbūt nav slikti, bet hokejā viņi sevi vēl nav pierādījuši.Juri Štālu savulaik pamanīja un pat draftēja NHL klubs Ņujorkas Rangers. Kāds tagad ir iespaids par viņu?Man viņa spēle ļoti labi patika. Aktīvs, agresīvs, tendēts uz vārtu apdraudēšanu un nebaidās spēka spēles. Viņš varētu spēlēt pat Krievijas superlīgā, varbūt ne gluži Kazaņas komandā. Tikai jāsakrīt vairākiem nosacījumiem. Pagājušajā sezonā Čehijas ekstralīgā par viņu bija dzirdamas labas atsauksmes, turpretī šosezon spēle neaizgāja. Iespējams, treneris neuzticējās vai partneri nebija īstie. Iemesli var būt dažādi. Pats zinu no savas pieredzes.Vai motivācijas viņam pietiek?Pietiek. Nākot atpakaļ uz Rīgu, Štāls man teica, ka viņš ļoti grib spēlēt hokeju, nevis divas vai trīs reizes spēlē izskriet laukumā. Tas arī ir redzams.Štāls ir tikai cīnītājs vai arī ir spēlētājs, kurš var iekļauties Latvijas hokeja izlases kombinatīvajā spēlē?Katrai paaudzei ir savi spēlētāji un savs spēles stils. Piemēram, Jāgru neviens nepiespiedīs spēlēt spēka spēli. Pretējs piemērs ir Raitis Ivanāns, kurš nekad nebūs saspēles organizētājs un snaiperis kā Jāgrs. Trenerim jāprot maksimāli racionāli izmantot spēlētājus. Ja reiz Štāls ir cīnītājs, tad viņam blakus jānoliek divi tehniskāki spēlētāji, kuri viņa izcīnītās ripas pratīs izmantot. Nekādā ziņā viņš nav izlasei zaudēts spēlētājs. Nav jau mums nemaz tik daudz augumā raženu, spēcīgu un ātru spēlētāju, kuri nebaidītos iesaistīties spēka divcīņās. Nākamajā pasaules čempionātā būs jāspēlē ar amerikāņiem un kanādiešiem, kuri mūsējos sitīs uz nebēdu.Vai Rīgas–2000 sastāva papildināšanas galvenais mērķis bija cienīgi nospēlēt Kontinentālā kausa izcīņas turnīrā?Pastiprinājām tikai uzbrukumu ar Štālu, Armandu Bērziņu un Tomašu Hlubnu. Ja gribam pretendēt uz medaļām Latvijas čempionātā, vēl vajadzīgi viens vai divi labi aizsargi.Artis Ābols saka, ka Latvijas līmenim ar sastāva pastiprināšanu nevajadzētu īpaši aizrauties…Daudz jau nevajag. Nepieciešamas trīs labas maiņas. Liepājas metalurgam ir četri līdzvērtīgi piecnieki ar vienu superklases vārtsargu Latvijas līmenī — Dmitriju Žabotinski.Rīgas kluba misija būtu pašiem izaudzināt aizsargus vai atrast viņus no malas?Spēlētāju audzināšana prasītu pāris gadu darbu. Vai kāds man var pateikt, kas būs pēc diviem gadiem? Man neviens neļauj strādāt ar četru gadu perspektīvu. Rezultāts ir vajadzīgs jau šodien kā Latvijas čempionātā, tā arī Kontinentālā kausa izcīņā.Vai materiāls trīs gadu darbam būtu?Gluži tukšā jau neesam. Jautājums tikai, kādu spēļu praksi mēs jaunajiem spēlētājiem varam piedāvāt. Vai bija lietderīgi Latvijas čempionātā iesaistīt Lietuvas Energija? Viņu labākos spēlētājus jau nosmēlušas Liepājas un Latgales komandas. Tad kāda jēga ir braukt četras stundas un salt viņu aukstajā kartupeļu laukā! Tas pats sakāms par Igaunijas Big Diamonds.Šīs spēles neatsver 500 ceļā pavadītos kilometrus?Protams, ka ne. Tad jau labāk, lai ir sešas komandas vai arī lai spēlē Latvijas U–18 komanda. Ir taču iespējas viņus pastiprināt.Varbūt papildinājums jāmeklē Rīgas atklātajā čempionātā?Šaubos. Tās ir izteiktas amatieru komandas, kur spēlē prieka pēc.Kādā turnīrā vajadzētu spēlēt Latvijas klubam, lai noturētu interesi par hokeju?Vienīgo pareizo ceļu ir grūti noteikt. Latvijā nav reāli izveidot sešas līdz astoņas spēkos līdzvērtīgas profesionālas komandas. Nepietiks finanšu un spēlētāju. Viens no virzieniem varētu būt pusprofesionālas komandas. Kad spēlēju Šveicē, komandā bija pieci līdz septiņi profesionāļi. Pārējie paralēli hokejam arī strādāja. Rīgā no rīta ir divu stundu treniņš un tad visa diena brīva. Ko viņi domā darīt, kad hokejs beigsies? Atbrīvojām no komandas Andi Āboliņu. Vaicāju viņam, ko darīs, vai mācīsies augstskolā? Nē, esot jāpabeidz 12.klase. Bet viņam jau ir 22 gadi! Hokejam nopietni var atdoties, izcīnot vietu Eiropas elites klubos. Tad var nopelnīt ne tikai šodienai, bet iekrāt arī rītdienai.Cik gados pats beidzi augstskolu?Dinamo laikos trenējāmies divreiz dienā. Mums bija garāki izbraukumi, tāpēc tolaik es augstskolu nepabeidzu. Mācījos divus gadus Sporta pedagoģijas akadēmijā, kad jau biju beidzis spēlēt. Savulaik astoņpadsmit gados komandā Latvijas bērzs es pelnīju 300 rubļu mēnesī. Tēvs strādāja par inženieri un saņēma 150 rubļus. Man nauda no kabatām krita laukā. Trīs reizes dienā ar taksometru no Kauguriem braukāju uz treniņiem Rīgā.Nauda acīmredzot stimulēja palikt hokejā?Sākumā trenējos, jo hokejs man ļoti patika. Tad bija bail no armijas. Nācās saspringt, lai paglābtos Dinamo. Pēc tam jau parādījās iespēja ar hokeju labi nopelnīt. Pirmajā gadā Somijas pirmajā līgā saņēmu 10 000 Amerikas dolāru. No šīs summas 3000 dolāru vajadzēja atskaitīt mūsu federācijai, jo vēl nebiju sasniedzis aizbraukšanai paredzamo 25 vai 30 gadu vecumu. Labi, ka Harijs Vītoliņš seniors ieteica parakstīt līgumu ar Latvijas klubu, kurš mani tālāk jau izīrētu somiem. Šajā variantā federācijas kasē bija jāieskaita tikai 100 latu. Pēcāk ietaupītos 3000 dolārus sadalījām uz pusēm ar klubu.Somijā tikai spēlēji vai arī strādāji?Trīs reizes nedēļā no sešiem rītā līdz četriem pēcpusdienā strādāju tipogrāfijā. Piecos bija treniņš. Tipogrāfijā iespieda erotiskos žurnālus Krievijai. Pirms treniņa puišiem uz galdu noliku paciņu ar žurnāliem. Visi ar interesi šķirstīja, bet treneris cēla traci. Čehijā alga bija piecas reizes lielāka. Papildus komandas treniņiem paslepus apmeklēju trenažieru zāli. Treneris aizliedza: esot vairāk jākoncentrējas spēlei. Pats jutu, ka vajag papildus piestrādāt.Kāpēc Rīgai–2000 nav divu treniņu dienā?Nav nepieciešamības, jo divreiz nedēļā ir spēles. Pēc ledus treniņiem vēl ir nodarbība svaru zālē. Vispār jau treneru noteiktais ir tikai 30 līdz 40 procentu no tā, kas būtu nepieciešams profesionālam sportistam. Pašam jāmeklē iespējas pastrādāt papildus.Ir pozitīvi piemēri, kas to dara?Jā, pieredzējušie spēlētāji — Hlubna, Ābols un Ankipāns. Vecā skola. Jūtot, ka spēle neiet, viņi saprot, ka papildus jāstrādā. Jaunie vairāk jākūda. Ja viņiem pasaka, tad trīs vai četras dienas uz zāli aiziet. Kaut gan dažam vajadzētu zālē ieslēgties uz četrām stundām. Redzējām, kas notika spēlē ar AK Bars. Pēc spēka divcīņām puse mūsējo vāļājās pa ledu.Vai attieksmes mainīšana nav treneru ziņā?Var jau ar koku mainīt domāšanu, bet tagad visā pasaulē valda brīvas attiecības. Ja ir interese, lai nāk un prasa. Padomu nevienam neliegšu, bet apzināti kādu bīdīt negrasos. Man jau ir rūgta pieredze. Pēc tam es biju vainīgs šo spēlētāju likstās un nelaimēs.Treneru paaudzes mainās. Latvijā atgriežas strādāt tavas paaudzes spēlētāji.Jā, un Rīga–2000 ir vienīgā virslīgas komanda, kurā treniņi notiek valsts valodā.Runā, ka tev ir bijuši veiksmīgi darījumi nekustamo īpašumu tirgū. Vai saskati motivāciju nopietni rauties treneru lauciņā?Man šis darbs ir interesants. Savulaik domāju, ka treneris nekad nebūšu. Tomēr spēlētāja karjeru beidzu sezonas vidū, nejutos īsti komfortabli. Sekoja piedāvājums strādāt kopā ar Juliusu Šupleru. Tas bija ļoti vērtīgs periods. Nebiju domājis, ka aiz apmales ir tik daudz nianšu. Tagad jau gribētos jaunu izaicinājumu. Piemēram, ar komandu pastrādāt Baltkrievijas atklātajā čempionātā.Vai esi saņēmis piedāvājumus no ārzemēm?Vasarā mani aicināja par otro treneri Čehijā. Atbildi vajadzēja dot divu dienu laikā. Tā kā dzīvas vēl bija runas par spēlēšanu Krievijas līgā un strādāšana kopā ar Šupleru, es atteicos.Ar ko Šuplers atšķiras no citiem treneriem?Ar pieredzi un prasmi atrast kontaktu ar spēlētājiem. Ne velti viņš ir profesors ar doktora grādu hokejā.Kāpēc Rīgai–2000 nav otrā trenera?Sezonas sākumā trenera algošanai pietrūka naudas. Mēs ar Armandu (menedžeris Armands Simsons) četrus mēnešus strādājām bez atalgojuma. Slidojām uz parāda. Tagad nauda būtu, bet nav piemērotu kandidatūru.Atgriešanās Baltkrievijas čempionātā ir iespējama?Lai cīnītos par vietu pirmajā četriniekā, vajag pusotru līdz divus miljonus eiro. Spēlēt par sesto vai septīto vietu nebūtu vērts kluba prestiža dēļ. Jāpagaida, ko Starptautiskajā Hokeja federācijā izlems par nākamo sezonu. Būs Kontinentālais kauss vai Eirolīga? Tad arī domāsim, kur spēlēt.Darbs ar Latvijas junioru izlasēm tev būtu saistošs?Kāpēc ne. Uz Latvijas U–18 izlasi mani aicināja. Kad Daugavpilī Latvijas kausa izcīņas spēles laikā aizvedu komandu uz ģērbtuvēm, no federācijas puses piedāvājums vairs neizskanēja. Es arī īpaši neraujos. Man pietiek darba klubā.Kāds ir mērķis trenera karjerā — strādāt Krievijā vai NHL?Sāksim ar mazumiņu. Pavasarī jāizcīna kārtējais Latvijas čempionu tituls, un tad varēs skatīties tālāk.
Treneris strādāt nespiedīs
Uzvara Latvijas Samsung līgā un otrā — iespējami augstākā vieta Kontinentālā kausa izcīņā — Normundu Sējēju (39) ļauj ieskaitīt treneru veiksminieku kategorijā. Mācījies no slovāka Juliusa Šuplera, kopš spēlētāja karjeras atceras hokeja guru Vladimira Jurzinova un Ivana Hlinkas darba metodes, Sējējs turpina sevi pieteikt trenera darbā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.