Bet ne jau par salīdzinājumiem būs šis raksts. Man vēl spilgtā atmiņā ir arī trenera Vladimira Rešetņikova teiktais, ka viens no latviešu astoņdesmito gadu beigu posma talantīgākajiem aizsargiem izaugsmē apstājies tikai tāpēc, ka tolaik kāds no žurnālistiem viņu pielīdzinājis PSRS izlases kapteinim Vjačeslavam Fetisovam. Tā teikt, uzslavas ir nepieciešamas, bet ar mēru.
Balcera gadījumā priekšplānā gribu izvirzīt viņa auguma un svara parametrus – 180 cm un 75 kg. Nav viņš nekāds spēka mitriķis, taču tik un tā ir nokļuvis jau līdz NHL priekšnamam – AHL komandai Sanhosē Barracuda. Pēdējos gados itin bieži nākas dzirdēt atzinumus: jā, talantīgs spēlētājs ar labām rokām, bet ar šādu augumu mūsdienu hokeja augstākajā līmenī nav iespējams konkurēt. Tad jau ir jābūt izcilam talantam. Nevar noliegt, ka raženākiem puišiem ir vieglāk iekļauties pieaugušo līmenī, taču mūsdienu hokejā vairāk par spēku ir vajadzīgs ātrums. Ja pussoli atpaliksi, bez noteikumu pārkāpšanas jau būs grūti pretspēlētāju apturēt.
Balcers nav spilgtākais piemērs. ASV izlasē iepretim Džonijam Gudro ir ieraksts – 170 cm un 71 kg. Šosezon NHL komandā Kalgari Flames mazais Džonijs 80 spēlēs sapelnīja 84 (24+60) punktus. Ja ieskatāmies hokeja etalona Kanādas izlases pieteikumā, neviens uzbrucējs nav garāks par 186 cm, bet trīs ir zem 180 cm. Toties cik baudāmu spēli priekšējā līnijā uz Arēnas Rīga ledus rādīja kanādieši!