Aiz okeāna tas nav nekas ārkārtējs, ka uzbrucējam jābūt gatavam spēlēt gan malā, gan arī centrā, tomēr Latvijā jau jauniešu komandās ir diezgan izteikta specializācija. Klubu līmenī, kur sezonas garumā atskaites punkts ir 50 un vairāk spēļu, pārkvalificēšanu varētu arī atļauties. Valstsvienībā ar un atbildīgu triecienciklu septiņu spēļu garumā tas tomēr ir diezgan liels risks. Nolana vadībā šopavasar Mikam Indrašim tika uzticēts atbildīgais centra uzbrucēja postenis, bet visu sezonu centrā spēlējošie Andris Džeriņš un Vitālijs Pavlovs tika nobīdīti uz malu. Dīvaini, bet varbūt visi iepriekšējie treneri nav spējuši šiem spēlētājiem atrast īsto vietu laukumā?
Nolans ir izteikts sava ceļa gājējs. Pats vēlas par visu pārliecināties, tāpēc papildu informācijai lielu vērību nepievērš. Piemēram, ja iepatīkas augumā ražens spēlētājs, kā Lauris Bajaruns, tad palīgu iebildumi, ka viņam Baltkrievijas čempionātā ir pieticīga raža, treneri neinteresē. Šajā gadījumā gan ātri nāca atklāsme.
Sastāva izvēlē arī šoreiz ir pa pārsteigumam. Pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā ārpus pieteikuma palika Rīgas Dinamo stabilu vietu izkarojušais uzbrucējs Džeriņš, spēlēšanai PČ Helsinkos nederīgs izrādījies Dinamo aizsargs Oskars Cibuļskis. Vai tiešām Rīgas kluba selekcionāri savā izvēlē bijuši tik tuvredzīgi, ka akcentējušies uz Cibuļski un nav pamanījuši noderīgus Latvijas aizsargus Ukrainas un Vācijas līgās?
Pēc 2012. gada PČ Stokholmā palikusi nepatīkama pēcgarša. Lai arī tika izcīnīta solīdā 10. vieta, beigu ciklā parādītais sniegums un trīs zaudējumi bez vārtu guvumiem sarūgtināja. Vēl vienu «sausuma» periodu piedzīvot negribētos.