Kādas atmiņas palikušas par tavu pēdējo dalību Nāciju motokrosā?
Traki bija. (Nopūšas.) Spriežot pēc tā, ko man atstāstīja, arī sacensību organizētība nebija līmenī. Es tur ilgi gulēju trasē, un neviens nesteidzās sniegt palīdzību. Neviens, protams, nav gatavs šādiem gadījumiem. Nākamajā dienā viens kvadriciklu braucējs tur gāja bojā. Atmiņas ne pārāk labas.
Kāpēc sanāca krist?
Nezinu, kas bija pie vainas. Vienkārši braucu, un man likās, ka varu noķert priekšā braucošo. Lai to izdarītu, bija jālec pāri vienam tramplīnam. Pēkšņi brauciena vidū izdomāju, ka man jāmēģina viens iespaidīgs lēciens. Laikam piemirsās, ka man līdzās ir vēl kāds, kurš varbūt nebija gatavs tādam pēkšņam lēcienam. Ātrums nebija pietiekami liels, un lēciens nesanāca, kā iecerēts.
Cik ilgi nogulēji trases malā?
Es pats neatceros, jo biju atslēdzies. Citi sacīja, ka divas trīs stundas tur tā gulēju. Man sanāca kā tajā filmā - nokritu, pamodos, ģipsis.
Kad pamodies, sarunā sacīji, ka par atgriešanos motokrosā vairs pat nedomā. Tobrīd likās, ka pietiek?
Jā. Toreiz mēnesi nodzīvoju viens pats slimnīcā, kurā angliski neviens pat nerunā. Tad bija ne pārāk labas sajūtas. Neko negribējās. Atgriezos Latvijā, un te jau bija lielāks dzīvesprieks. Biju zaudējis daudz svara, un bija jāmācās staigāt būtībā no jauna. Te uzradās apņēmība. Viss izdevās. Fizioterapeits Mareks Osovskis ar mani daudz strādāja un palīdzēja - dabūja atpakaļ uz ķepām.
Cik ilgu laiku tas prasīja?
Ilgu. Kādu pusgadu. Man pat vienubrīd bija doma, ka jau nākamajā gadā jābrauc Latvijas čempionātā. (Smejas.)
Nebija ar ko?
Bija gan. Es pat biju moci sataisījis, bet tad sapratu, ka tomēr nevajag. Tikai vēl pēc gada uzkāpu uz solo moča. Roka, kāja - tas ir, varētu teikt, štrunts, bet tas, ka galva bija gandrīz vai padusē, lika padomāt. Galvu uz pleciem nevarēju noturēt. Pēc gada jau braucu ar moci.
Vai bija baiļu sajūta, pēc tam kāpjot atkal uz moča?
Nē. Uzkāpjot uz moča un saprotot, ka var pabraukt, bija liela bauda un gandarījuma sajūta.
Tas melnais posms ir jau pilnībā garām?
Ir palikušas zināmas sekas. Galva vairs negriežas kā agrāk, bet tas man netraucē dzīvot.
Gaidāmajā Nāciju motokrosā nebrauksi pārgalvīgi?
Ceru, ka ne. It kā jau vienmēr esmu braucis piesardzīgi, lieki netrakojot, bet tik un tā ik pa laikam gadās prāta aptumšojums distances gaitā, kad par katru cenu jācenšas panākt priekšā braucošais. Domāju, ka šoreiz netrakošu. Arī fiziski neesmu tik ļoti gatavs, lai to darītu. Braukšu savu iespēju robežās. Trase ir labi zināma. Sešas reizes esmu tur braucis un guvis panākumus.
Pie fiziskās sagatavotības strādā ar Kasparu Stupeli?
Nē. Es savulaik esmu braucis kopā ar viņu, no tā laika arī zinu, kas jāizdara.
Kāds ir Latvijas komandas mērķis šajā Nāciju motokrosā?
Domāju, piecniekā mums noteikti būtu jābūt. Jānis Daiders varētu būt līmenī, spriežot pēc tā, kā viņš šeit brauc. Modrim pašam, domāju, viss būs kārtībā, bet viņam kantētājs ir jauns puika. Mums pašiem ir tāda problēma, ka Kaspars [Liepiņš] dzīvo Beļģijā. Latvijas čempionātā braucām tā - viņš atlido piektdien, sestdien kāpj iekšā ekipāžā. Treniņos es braucu ar citu kantētāju, kurš nav tādā līmenī. Man sacensībās grūti pārslēgties. Jāatceras, ka ar Kasparu var braukt arī ātrāk.
Kādu laiciņu mums nebija izlases Nāciju motokrosā blakusvāģiem. Kāpēc mums nav jaunu braucēju?
Liela loma ir finansēm. Mums pašiem ir tikai tik daudz kā moči. Daideram pat sava moča nav. Aizbraukt uz Nāciju motokrosu nav lēts prieks. Jādomā, kā transportēt tehniku. Domāju, gribētāji būtu, bet visi jau brauc tādā amatieru līmenī. Diez vai viņi būtu gatavi braukt nezināmās ārzemju trasēs. Cik mums bijis braucēju pasaulē? Es, Modris, Daiders. Pārējie nekur citur nav bijuši. Tas tomēr ir pavisam citādāk - startēt no divām pilnām rindām. Arī rezerves motors ne visiem ir. Iepriekšējos gados Latvijas čempionātā bija jābrauc 16 minūšu. Pat iesvīst lāga nepagūsti. Nācijās jābrauc pusstunda.
Amatieri netiecas pēc tālāka progresa?
Pašlaik, cik man zināms, tādu nav.
Ar ko tas saistīts? Ar to, ka blakusvāģu motokrosā pelnīt nevar?
Sāksim ar to, ka vajadzīgi līdzbraucēji. Tās ir dubultas izmaksas. Tāpēc lētāk ir startēt solo motokrosā. Kantētāji mums tā kā būtu, bet tie, kuri jau kaut ko sasnieguši, nebrauks ar iesācējiem, kuri Latvijā nevar iebraukt pat trijniekā. Otrs aspekts - lai kaut ko sasniegtu, jātrenējas nopietni. Tas nozīmē, ka strādāšanai nav laika. Un tas nozīmē, ka vajadzīga nauda. Sponsoru tīkotāju Latvijā ir daudz vairāk nekā naudas devēju.
Visu sarunu ar motokrosistu Māri Rupeiku lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!