Kā nonācāt Latvijā?
Apprecējos ar latvieti. Pēc dažiem kopā nodzīvotiem gadiem manā dzimtajā Milānā nolēmām pārcelties uz dzīvi Latvijā. Te nodibināju savu biznesu, un man te iepatikās.
Vai nebija grūti izšķirties par soli pārcelties no Milānas uz Latviju?
Daudzi cilvēki man to jautā. Lielākā daļa droši vien sapņotu par pārmaiņām pretējā virzienā. Taču, nē, tas nebija grūti. Klausīju sirdsbalsij. Uzskatīju, ka pietiks strādāt desmit stundu dienā sešreiz nedēļā. Jā, tur varēju nopelnīt labu naudu, baudīt pilsētvidi, ēdienu, taču man nebija laika sev pašam. Šeit Latvijā man ir vairāk sabalansēta dzīve.
Ko darāt Latvijā?
Man ir divi biznesi. Jelgavā pirms pusgada atvērām picēriju. Ir ilgtermiņa plāni izveidot picēriju tīklu Latvijā un vēlāk arī Baltijā. Tur viss rit ļoti labi. Otrs bizness ir granulu tirdzniecība.
Cik sen jau pārbaudāt sevi bezceļa maršrutos?
Tas ir bērnības sapnis. Man bija 14 gadu, kad pirmoreiz redzēju trakos Dakaras rallija braucējus, kuri brauca pa nekurieni. Tomēr uz bezceļu motocikla pirmoreiz uzkāpu 2008. gadā jau tieši Latvijā. Sāku apgūt braukšanu ar enduro motociklu. Mani iedvesmoja Jānis Vinters, kurš ir Dakaras rallija zvaigzne. Tagad pārstāvu viņa komandu. 2010. gadā piedalījos savā pirmajā rallijreidā. Tas bija Tuareg Rally Marokā. Man par lielu pārsteigumu – no 160 braucējiem no visas pasaules es finišēju otrais. Tad nospriedu, ka varbūt man ir iekšās. Sāku cītīgāk strādāt pie prasmēm, lai kļūtu labāks tieši šajā disciplīnā.
Ko gaidījāt no pirmā starta un kas pārsteidza?
Paredzēju, ka apgūt visu no jauna 40 gadu vecumā nebūs viegli. Skaidri zināju, ka man nav absolūti nekāda talanta. To slīpē agrā vecumā. Man nebija pieredzes, un par to samaksāju dārgi. Esmu piedzīvojis tik daudz kritienu, ka sen tos vairs neskaitu. Bija ļoti grūti. Tai pašā laikā sapratu, cik skaists var būt šis sporta veids. No vienas puses, tas ir motosports, no otras – ir iespēja baudīt elpu aizraujošus skatus. Arī tepat Latvijā. Nav jābrauc uz Maroku vai vēl nez kur, lai ko tādu izbaudītu. Joprojām atceros savu pirmo ralliju. Ceturtajā ātrumposmā vienkārši apstājos, jo biju šokēts par tur redzamo skaistumu.
Ko sieva saka par jūsu riskantajiem hobijiem?
Protams, viņa nav sajūsmā par to, taču zina arī to, ka tā man ir kā atkarība. Tāds nu es esmu – dievinu adrenalīnu. Pirms precējāmies, viņa to zināja, jo pirms tam biju lēcis ar izpletni, snovojis, nodarbojos ar kaitsērfingu... izklaidējos ne gluži ar golfa spēlēšanu (smejas). Viņa ir mentāli gatava, ka pēc sacensībām varu atgriezties ar kādām traumām. Un lielākoties tieši tā arī notiek.
Izvēloties, kur startēt – Dakaras rallijā vai Africa Eco Race –, lēmumu ietekmē arī finanses?
Protams. 2012. gadā mēs ar Jāni bijām sprīža tiesu no startēšanas Dakaras rallijā Dienvidamerikā, taču aizrunātie sponsori pēdējā brīdī atteicās mūs atbalstīt. Dakarai vajadzīgs dubults budžets. Pat dalības maksa ir divkārša, nemaz nerunājot par tehnikas nogādāšanu okeāna otrā pusē. Ir arī citi apsvērumi. Dakaras rallijā tagad puse maršruta ved pa asfaltu. Tas nav tas, kāpēc cilvēki iemīlēja Dakaru. Turklāt braukšana pa asfaltu pamatīgi "nokausē" tam neparedzēto motociklu. Pat tehniskā uzturēšana Dienvidamerikā izmaksā krietni dārgāk. Africa Eco Race pārsvarā jābrauc pa bezceļu, tur sanāk iztērēt mazāk naudas, bet sarežģītības ziņā tas ir lielāks izaicinājums nekā Dakaras rallijs, kur uz katra stūra ir fani, kuri palīdz. Āfrikā tu esi viens pats, ar visu jātiek galā pašam. Neteikšu, ka Dakara ir viegla. Tā ir supersarežģīta, taču episks ir īstais Dakaras brauciens Āfrikā, kurā startēja Vinters. Nākamajā gadā tur atgriezīšos.
Visu sarunu ar Stefano Kjusi lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!